24. decembris

Kad no rīta Andrej (brīvprātīgais no Ukrainas) paskatījās laukā pa logu un ieraudzīja kalnus, viņš noelsās: „Oho....”, jo vakar abi ar Aleks bija ieradušies tumsā. Jā, šī vieta ir fantastiska, un pat es, lai gan pavadījusi šeit jau pāris mēnešus, katru rītu nebeidzu priecāties par brīnišķīgo skatu.

Ziemassvētki! Tikai... kur ir ziema?? Sandrine man un vācietei bija katrai nopinusi pa aprocei, man tikai jauki zaļa...

Francija, Vaunieres. Dāvana no Sandrine

Darbojos virtuvē, kad tur ienāca Benjamin un teica: „Solveiga, tev pastnieks atvedis kaut kādu atkritumu maisu!”. Es neticēju un domāju, ka viņš jokojas, jo viņam ļoti patīk mētāt visādus jociņus, turklāt lielākā daļa no jokiem ir tādi, ka tu nekad nesaproti, vai viņš jokojas vai nē. Tad Benjamin teica: „Nopietni, tevi ārā gaida ļoti dīvains atkritumu maiss!”. Labi, izlēmu, ka jāiet paskatīties un tik tiešām – uz galda mani gaidīja liels, balts kartupeļu (nevis atkritumu!!) maiss. Smējos pati, smējās citi. Paldies draugiem par manis apkaunošanu, he,he! Bet nē, es nesūkstos, man bija riktīgi jautri. Domājams, ka pastniekam arī; diez vai viņš iepriekš bija redzējis šāda paskata pasta sūtījumu. Saņēmusi savu „atkritumu maisu” jozu uz istabu vērt vaļā. Ak, paldies, mīļie draugi, tagad varēšu droši vārtīties pa sniegu un baudīt ziemas priekus, jēēēē!!! Eh, tikai man vairs nebūs nepiemērotu drēbju arguments, ko teikt vācietei, kad viņa mani gribēs pielauzt uz slēpošanu... Bet visādi citādi – tik lieliski saņemt dzimšanas&vārda dienas dāvanu tieši Ziemassvētkos. Ak, kādi man forši TRAKI draugi!!!

Francija, Vaunieres. Saņemtais pasta sūtījums

Iepriekš brīnījos par pusdienošanu laukā manā dzimšanas dienā, bet arī šodien – Ziemassvētkos – pusdienojām ārā!!! Pie galda Aleks teica: „Jūs dzīvojat brīnišķīgā vietā! Šī vieta ir kā radīta Solveigai!”. Pilnībā viņam piekrītu, bet biju par šo frāzi pārsteigta, jo reāli esmu satikusi Aleks tikai divas reizes – EBD seminārā un Solidarites Jeunesses seminārā, kā viņš tik perfekti varēja uzķert manu būtību? Vēlāk, kad kopīgi gādājām malku uz ugunskura vietu, viņam šo jautājumu uzdevu. Aleks atbildēja: „Ņemot vērā, kādu mūziku tu spēlē, ir pilnīgi skaidrs, ka šī vieta ir kā radīta tev. Un ne jau vienmēr ir daudz jārunā, lai saprastu cilvēku būtību, dažkārt pietiek tikai paskatīties...”.

Esmu ļoti priecīga, ka abi ukraiņi izvēlējušies Ziemassvētkus pavadīt šeit, jo lai gan latvieši lielākoties cenšas noliegt jebkādu saistību ar Austrumeiropu, tomēr nenoliedzami, kultūras un domāšanas ziņā mēs esam daudz tuvāki tieši šai Eiropas daļai. Tik jauki, ka mums zināmas vienas un tās pašas dziesmas ar atsauci uz vecajām krievu kinofilmām un arī visādas citādas kopīgi zināmas lietas par kurām citos Eiropas nostūros nekas nav zināms. Piemēram, vienu brīdi abi ukraiņi sāka dziedāt „Dāvāja Māriņa” krievisko versiju un es pēc tam teicu: „Jūs ziniet, ka komponists šai dziesmai ir latvietis?”. Viņi: „Āa, jā, kā viņu tur sauca? Raimonds...Pauls, ja?”. Brīnišķīgi! Kad man kāds cits eiropietis prasa par kādiem pasaulē zināmiem latviešu vārdiem, īsti jau nav ko atbildēt, bet redz, austrumeiropieši gan zina kādus mūsu cilvēkus. Uzreiz tāda savējo sajūta. Tīri jauki (un tajā pat laikā – tik ļoti dīvaini) dzirdēt un lietot krievu valodu... Šī tomēr ir spēcīga valoda ar tai vien piemītošu sajūtu, ko nevar atrast citās valodās.

Interesanti klausīties ukraiņos ne tikai tāpēc, ka dalām savā ziņā kopīgu kultūras telpu, kas pārējai Eiropas daļa nav zināma, bet arī tāpēc, ka viņi tomēr ir no citas realitāte nekā es. Viņiem atrašanās Francijā ir daudz lielāks kontrasts nekā man. Piemēram, viņi teica, ka vakardienas Ziemassvētku pasākums viņiem bija ļoti, ļoti paticis, jo tas bija viņu mazais sapnis – piedzīvot eiropeiskus Ziemassvētkus. Pie pusdienu galda izvērtā arī diskusija par Krimu. Cik nu daudz (maz!) esmu sekojusi līdzi ziņām, protams, tas liekas šausmīgi, bet tomēr tajā pat laikā kaut kur diezgan tālu. Bet kad tev pretī sēž cilvēks, kurš arī ir piedalījies šajos protestos, turklāt viens no viņa draugiem ir gājis bojā, tas viss iegūst pilnīgi citu realitātes sajūtu. Šķiet tieši šī skarbā dzīves pieredze abus šos puišus ir padarījusi nopietnākus, tādus, kuros šķiet vērts ieklausīties.

Pēc pusdienām es, Aleks, Marie (franču pusaudze) un David (francūzis, kas ik pa laikam šeit atpūšas) nodarbojāmies ar malkas pārvietošanu uz pāri upei esošu ugunskura vietu. Darba laikā daudz runāju ar Aleks gan par to, kā viņš redz franču kultūru (gana līdzīgi kā es – jau minēju, cik mūsu abu kultūras tomēr līdzīgas), gan par visādām citādam lietām. Sapatu, ka arī tīri pēc būtības (mierīgāki, iekšupvērstāki) ukraiņi ir līdzīgāki latviešim nekā citi. Ja man agrāk bija jādomā, kurā valodā vieglāk runāt – krievu vai angļu  tad tagad varu viennozīmīgi teikt – angļu (bet neba tāpēc, ka būtu uzlabojusies angļu valoda, drīzāk tāpēc, ka krievu valoda sāk iet nebūtībā; saprast gan joprojām saprotu ļoti labi, bet runāt... njā...).

Kad visi vakara sagatavošanas darbi bija veikti, ukraiņi aizņēmās manu ģitāru un sāka spēlēt un dziedāt visādas krievu dziesmas. Ak, es kūstu... Nezinu kāpēc, bet mani tik ļoti paņem savā varā šīs minorīgās krievu dziesmas ar balsi un ģitāru...

Francija, Vaunieres

Ziemassvētku sakarā biju sagatavojusi nelielas dāvaniņas visiem. Tā kā man likās, ka būtu rupji apsveikt tikai daļu no cilvēkiem, tad mazas dāvaniņas sagatavoju arī pusaudžiem, David un pat Aleks un Andrej. Kad pārtraucu ukraiņu muzicēšanu, lai apsveiktu svētkos, viņi bija ļoti, ļoti pārsteigti un Aleks teica: „Jā, tā ir Solveiga...”.  Starp citu – tik dīvaini dzirdēt vēl vienu mana vārda izrunas versiju! Jāteic, ka veids kādā manu vārdu izrunā ukraiņi, ir daudz pierastāks manai dzirdei.

Vakarā paņēmām visu nepiceciešamo un devāmies uz ugunskura vietu. Ņamm, ugunī cepts ēdiens... Sarunas, spēles, dziesmas, uguns, zvaigznes... Šie bija tādi Ziemassvētki, kādus vienmēr esmu gribējusi – brīvā dabā pie ugunskura. Cik gan maz vajag, lai justos pilnībā laimīgs – tikai uguni pie kājām un zvaigznes virs galvas. Perfekti! Vēlāk, kad citi jau bija nosaluši, pie ugunskura paliku tikai es, Benjamin, Aleks, Andrej un Narek. Ha, hā Austrumeiropas uzvara! Ilgi stāvējām pie ugunskura, jo uguns darbojas kā magnēts – pat ja tu esi noguris vai nosalis, tā nelaiž tevi prom...

Francija, Vaunieres. Ziemassvētku svinēšana

Francija, Vaunieres. Ziemassvētku svinēšana

Summējot ar vakardienas koncertu, varu teikt, ka šitie bija vislabākie Ziemassvētki, kādi vien ir bijuši...