Saki "JĀ" piedzīvojumiem! : 28. decembris

Ak, tā vien šķiet, ka ziema mani katru dienu pārsteigs arvien vairāk un vairāk! Kādas lāsteka, ohoho, pilnīgi neticas, ka ziema iestājās tikai vakar!!!

No rīta gan biju mazliet sapīkusi par pārējo slinkumu, kad ieraudzīju ar vakardienas traukiem pilno izlietni. Tāda netīro trauku kaudze, ka pat nebija normāli iespējams tējkannā iepildīt ūdeni. Es vakar taisīju gan pusdienas, gan vakariņas, pēc pusdienām nomazgāju traukus (un viss tas tikai tāpēc, ka sapratu, ka neviens cits negrasās to darīt), vai tad nu tiešām neviens nevar nomazgāt traukus pēc vakariņām? Tā notiek, ja nedēļas nogalēm nav izstrādāts ēst taisīšanas / trauku mazgāšanas grafiks...

Paēdām kopīgas brokastis/pusdienas un pārējie, izņemot mani un armēni, devās slēpot. Neesmu nekāds slēpotājs, turklāt: 1) šī diena izskatījās tik lieliski ziemīga, ka tā vien prasījās tikt izbaudīt vakardienai līdzīgā stilā savā nodabā; 2) tā kā armēnis grasījās pildīt pudelēs savu alu, tad es būtu vienīgā, kas no franču valodas nekā nejādz, nekāds prieks man no tā nebūtu... Kad pārējie jau bija devušies prom, bet es iegāju virtuvē sataisīt termosā tēju, ieraudzīju tieši tādu skatu, ar kādu biju rēķinājusies – izlietne pilna ar nemazgātiem nu jau pusdienu traukiem. Protams. Bet nē, šoreiz nemazgāju. Izlēmu paskatīties, cik tad ilgi šitie trauki nostāvēs un kurš būs pirmais, kas tos nomazgās.

Bet nav ko ilgi pukoties, jādodas baudīt ziema!!! Uhhh, brist pa sniegu, kas ir līdz ceļiem nav joka lieta, he, he. Sākotnējais mērķis bija mans foto punkts, bet pa ceļam uz to salasīju mežrozīšu augļus, lai iztaisītu virtuālo sveicienu Ingai vārda dienā. Biju tikusi līdz pēdājam burtam, kad sapratu, ka augļi nepietiks. Āāā, jāskrien meklēt vēl pāris, bet sniegs sāk snigt. Ak nē, ka tikai neaizputina jau uztaisītos burtus ciet!!! Bet nē, redz ka paspēju...

Pēc foto punkta iebāzu degunu mežā, cerībā atrast kādas zvēru pēdas vai ko citu interesantu. Ai, tur bija tik skaisti! Atkal bija sajūta, ka atrodos kādā pasakā. Šī sajūta paspilgtinājās tad, kad mēģinot pabļaustīties, konstatēju, ka skaņa lielā visapkārt uz zemes un kokos esošā sniega dēļ tiek totāli slāpēta un nekur tālāk neizplatās. Dikti spocīga sajūta, īpaši zinot, cik parasti balss šajā mežā labi skan. Tāds kā vakuums. Dīvaini.

Iznākusi pļavā priecājos par saules paslēpēm ar mākoņiem – saule ļāva sevi ieraudzīt vien uz pāris sekundēm.

Sniegs bija tik vilinoši mīksts, ka nespēju atturēties pretī kārdinājumam nogulties zemē un kādu gabaliņu velties lejup pa pļavu, mmm...

Izbridu līku ločiem pa pļavu, līdz atkal nonācu kempinga vietā. Šodien biju apņēmusies iekurt ugunskuru, tāpēc somā biju iabāzusi gan pāris papīrus, gan pāris skalus, gan divas sausas malkas pagales, gan šķiltavas. Tuvējā apkārtnē sadzinu rokās sausus egļu zarus un smilgas, lai vieglāk visu aizsvilināt. No sākuma likās, ka nekas nesanāks, jo papīrus un skalus nemaz tik viegli aizsvilināt nebija. Kad nevajag, tad deg kā traki, bet kad vajag – nekā. Es izdomāju nošmaukties ar tējas svecīti zem ugunskura, un tas nostrādāja - vismaz papīri, skali un egļu zari aizdegās! Drīz gan sāka aptrūkties egļu zari, bet malka īsti kurties vēl negribēja. Tā nu vēlreiz diebu pāri upei pēc egļu zariem. Tad sāku dziedāt latviešu tautasdziesmu par uguni, un - ticiet vai nē – bet uguns sāka kurties labi. Ik pa laikam izkašāju no sniega kādu sprunguli, kas bija palicis pāri no Ziemassvētkiem, un ugunskurs beigu galā izskatījās pēc puslīdz pieklājīga ugunskura. Hmm, ka tikai šis nav mans pirmais personīgi radītais un uzturētais ugunskurs, jo parasti jau ir kādi čaļi, kas ar šito štelli nodarbojas, un es varu tikai skatīties un priecāties. Lai nu kā, bet uguns kūrās, izbaudīju šo skatu, uguns sprakstoņu, dzēru tēju, dziedāju un spēlēju mutes ermoņikas. Kad dziedāju „Pie Dieviņa gari galdi”, bija sācis jau pamatīgi krēslot un uguns izskatījās daudz iespaidīgāk; dziedāt šo dziesmu pie ugunskura brīvā dabā bija tik spēcīgi, ka varēja pat just skudriņas skrienam pa muguru (un nē,tas nebija no aukstuma!)... Uz beigām ermoņiku improvizācija jau sāka izklausīties nudien tīri labi. Būs vairāk jāpievēršas šim instrumentam – viegli paņemams jebkur, nezaudē skanējumu sliktos laikapstākļos un rada foršu noskaņu. Jā, šitāds personīgais ugunskurs ir riktīgi forša štelle! Būs jāatkārto!!! Kad tēja izbeidzās, palika pavisam tumšs un vējains, posos uz māju pusi... Ha, ha, man jau kopš Ziemasssvētkiem istaba smaržo pēc ugunskura, bet pēc šodienas – vēl jo izteiktāk...