Oo, kāds prieks atkal padarboties dārzā pēc Parīzes
nemierīgās vides. Šodien gan bija jāstrādā dārzā kopā ar daļu atbraukušās
grupas, tomēr šitie izrādījās dārzā pat tīri noderīgi strādnieki. Nu ja neņem
vērā to, ka tāpat kā lielākajai daļai citu francūžu, arī šiem atpūtas pauzes
dikti iet pie sirds.
Eh, divas dienas pēc kārtas teikt atvadas nav diez ko jauki.
Tik dīvaini – kopā vienā istabā nodzīvot trīs mēnešus un tagad teikt „atā”
iespējams uz visiem laikiem, par piemiņu paturot vien Chanok pīto aproci... Bet
ko padarīsi, tāda jau tā ilgtermiņa brīvprātīgo dzīve ir – daudz jaunu iepazītu
cilvēku un daudz atvadu...
 |
| Vaunieres |
Šodien vispār tāds „nekāds” noskaņojums – no vienas puses
prieks atgriezties kalnu ielokā, bet no otras puses – sasodīti pietrūkst
cilvēks, kam vakar teicu „atā”... Daudz vieglāk ir ilgu laiku neredzēties, nekā
satikties un atkal atvadīties uz nezināmu laiku. Bet jā, satikšanās
viennozīmīgi ir tā vērta, lai pēc tam piedzīvotu arī šo drūmo posmu, kamēr
aprod pie attāluma. Tā teikt – labāk kāpt augšā lejā, augšā lejā, nekā
pārvietoties pa absolūti vienmuļi līdzenu plakni...
Beidzot pēc ilga pārtraukuma aizčāpoju uz savu foto punktu
un par pārsteigumu atklāju, ka pļavā šur un tur vēl joprojām var atrast kādu
pieneni. Ziedošas pienenes decembra sākumā!!!
 |
| Vaunieres |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru