7. jūnijs

No rīta agri pamodāmies, novācām telti, sapakojām somas un bijām gatavi doties uz autobusa pieturu. Smējāmies, ka šī bija briesmīgākā kempingošanas vieta, kāda vien iespējama – ar pa nakti apkārt staigājošiem cilvēkiem, šosejas tuvumā un nelielas atkritumu izgāztuves kaimiņos, ha, ha, ha... Stāvot pieturā redzējām, kā tālumā saulīte lec pār koku galotnēm. Gaidījām autobusu, bet šis kā nenāca, tā nenāca. Aizgājām vēlreiz izpētīt sarakstu un – sasodīts! – sapratām, ka vakar bijām riktīgi blondi - priecājāmies, ka visos sarakstā minētajos gada periodos pirmais autobuss ir jau plkst. 7.00 no rīta, bet nebijām pamanījuši sīku piebildi, ka tas attiecas uz pirmdienām līdz sestdienām, bet svētdienās autobusi vispār nekursē. Sasodīts. Līdz Arcachon 12 km, pulkstenis rādīja jau kādu laiciņu pār plkst. 7.00, bet mans nākamais vilciens bija jau plkst. 8.04 (Fabian nebija īpaši ierobežots laikā, jo uz viņa vietu no Bordeaux kursē gana daudz vilcienu visas dienas garumā). Ja šo vilcienu nokavētu, tad nekādi nevarētu paspēt uz vilcienu Bordeaux, kas ir vienīgā iespēja, kā šodien nokļūt savā ciemā. 12 km veikt ar kājām mazāk kā stundas laikā – neiespējami. Risinājums – stopēšana. Tā kā vilciena biļetes nopirkusi nebiju, vien izpētījusi vilcienu laikus, tad par iespējamo vilciena nokavēšanu īpaši nesatraucos. Jā, varbūt nenokļūšu ciemā šodien, bet... piedzīvojumi!!! Protams, ka tādā rīta stundā svētdienas dienā īpaši daudz autobraucēju nebija, un tie paši, kas bija, par mums nelikās ne zinis. Kad jau nudien gandrīz zaudējām cerības paspēt uz vilcienu, nostopējām vienu meiteni, kas gan nedevās uz Arcachon, bet kādu tālāku ciemu, kur kursē tieši tā pati vilcienu līnija. Jēēē! Šajā stacijā ar meitenes palīdzību nokļuvām tik ātri, ka vēl varējām gaidot vilcienu ieturēt brokastis.

 

Francija, Dune du Pilat apkārtne - saullēkts gaidot autobusu

Francija, Dune du Pilat apkārtne - vientulīgs ceļš stopēšanai

Ar vilcienu nokļuvuši Bordeaux, apmeklējām pārtikas veikalu, Fabian mani pavadīja uz staciju (viņa vilciens būs tikai vēlā pēcpusdienā) un tad jau nācās atvadīties. Šitais vācu čalis nudien bija forša kompānija pārgājienam – gan kārtīgi izsmējāmies un izālējāmies, gan nopietni parunājām, gan klusējot izbaudījām dabas skaņas. Mums abiem bija diezgan līdzīga izpratne par pārgājieniem un kempingošanu, tāpēc nudien lieliski pavadījām laiku. Paldies!!!

No Bordeaux man bija sešu stundu brauciens līdz Marseille. Uhh, tas gan bija traki – pirmkārt, fakts, ka vienā vilcienā jāpavada tik daudz laika (man patīk braukt ar vilcieniem, bet kas par daudz, tas par skādi), otrkārt, fakts, ka kondicionieris nedarbojās un bija tik nežēlīgi karsts, ka var kājas atstiept.

No Marseille bija trīs stundu brauciens uz Veynes, kur galā izkāpu ap plkst. 20.25. Braucot drebelīgajā vilcienā, kladītē ieķēpāju uzrakstu „Lus la Croix Haute”, jo zināju, ka pēdējam autobusam uz Lus la Croix Haute jāatiet plkst. 20.20 – piecas minūtes pirms mana vilciena pienākšanas. Es gan cerēju, ka varbūt vilciens pienāks laicīgāk, bet autobuss nokavēs, un es paspēšu uz to, bet katram gadījumam nodrošinājos ar zīmi stopēšanai. Protams, ka vilciens ieradās pat maķenīt vēlāk un autobuss jau sen bija aizbraucis. Nekas cits neatlika, kā stopēt. Kad biju kādas 20 minūtes pavadījusi uz ceļa un jau sākusi atmest cerības (manīju vien pāris mašīnas un lielākā daļa no tām iegriezās tepat kādā no Veynes ieliņām), beidzot apstājās viens vīrs, kurš devās tieši uz Lus la Croix Haute. Kad teicu, ka man nevajag tieši šo ciemu, bet gan Vaunieres un viņš mani var izlaist uz krustojuma, viņš teica, ka šad un tad, dodoties pārgājienā pa kalniem, ir bijis mūsu ciematā un zina, cik garš ir ceļš augšup, tāpēc viņš mani aizvedīs līdz pašam ciemam. Es gan centos iestāstīt (mazs paskaidrojums – laimīgā kārtā vīrs runāja nedaudz angliski), ka man patīk pārgājieni un man tā nebūt nebūs problēma doties uz ciemu 7 km ar kājām, bet viņš tomēr mani aizveda līdz pašam mūsu pagalmam. Ak, tik jauki! Liels paldies!!! Braucot gan šausminājos, ka laipnajam vīram nākas lauzt savu mašīnu uz mūsu briesmīgi bedrainā ceļa...

Francija, Veynes - stopēšanas zīme

Hei, autobraucēji, neesiet vienaldzīgi pret stopētājiem! Ne jau visi lūkojas pēc bezmaksas pārvietošanās iespējas (un arī tas nav nekas peļams), dažkārt nudien nav cita varianta kā kaut kur nokļūt... Esiet atsaucīgi! Paldies.

Nokļuvusi ciemā sapratu, ka pārējie brīvprātīgie vēl nav atgriezušies, un mājā valda miers un klusums. Durvīs sastapu Benjamin, no kura uzzināju, ka pazudusi elektrība, bet vismaz atgriezies ūdens (pirms prombraukšanas bija gandrīz neiespējami dušoties, jo bija briesmīgi mazs ūdens spiediens). Nekas, iededzu sveci un izbaudīju dušu sveces gaismā. Ak, tik patīkami izbaudīt tādu civilizācijas prieku kā dušu pēc divām „wild camping” naktīm bez nomazgāšanās iespējas.

Oi, kopumā šī nedēļas nogale bija viens liels, superīgs, jautrs un lielisks piedzīvojums!!! Lielam priekam vajag pavisam maz – skaistu apkārtni, foršu kompāniju, piknikus, telti un guļammaisus, atsaucīgus garāmbraucējus. Ja salīdzinu ar iepriekšējo nedēļas nogali, kad kempingoju viena pati uz mūsu Quigouret, viennozīmīgi varu secināt, ka ar jauku kompāniju šādi piedzīvojumi ir vēl jo lieliskāki.