Saki "JĀ" piedzīvojumiem! : 23. jūnijs

Diena, kas iesākās gluži kā parasta un ikdienišķa diena (ja neskaita jauku e-pastu, kas lika smaidīt), bet... izvērtās par riktīgi lielisku dienu. Kārtējais pierādījums, ka viss labākais notiek neplānots. Bet par visu pēc kārtas.

No rīta ar vācieti devāmies iepirkties. Visi mūs ieraugot brīnījās, kur tad mēs grasāmies doties sapucējušās kleitās. Bet zināt, cik patīkama sajūta ir iemainīt bikses pret kleitu? Jāizmanto katra izdevība!!! Tā kā ar iepirkšanos tikām galā necerēti ātri, bet līdz pusdienām vēl bija ilgs laiks, es prasīju Lisa, vai varam doties uz Veynes ezeru, pie kura es vēl nekad nebiju bijusi, jo parasti brauciens uz šo ezeru tiek apvienots ar tupēšanu kafejnīcā vai tamlīdzīgām mani nesaistošām lietām. Vāciete piekrita, un mēs atceļā devāmies uz ezeru. No sākuma vienkārši sēdējām krastā un pļāpājām, bet tad es teicu: „Ejam peldēties??”, Lisa prasīja: „Tu tiešām gribi?”, es atbildēju: „Jā, ejam!!!”, un viņa piekrita. Jēēē!!! Protams, pēc tam visas drēbes un mašīna bija slapja, bet kas par to. Tas bija tik jauki – saplūst ar ūdeni. Mēs ar Lisa smējāmies, ka vēlāk pārējie, redzot mūsu slapjās kleitas, neticēs, ka peldēšanās nebija ieplānota, galu galā mūsu ietērps bija kā reize piemērots zvilnēšanai ezera krastā, he, he... Bet tas nudien notika neplānoti... Šķiet, tieši šāda spontānu sīkumu baudīšana ir labākais veids, kā izdzīvot divus mēnešus bez brīvdienām, jo nu visas brīvās dienas esmu iztērējusi.

Francija, Veynes

Vakar aizmirsu pieminēt, ka pie mums ieradās neliela grupa pusaudžu ar audzinātāju. Tā nu šis audzinātājs pusdienlaikā runāja ar Sandrine, ka viņi grasās pēcpusdienā kur doties un būtu forši, ja pievienotos arī kāds brīvprātīgais, jo viņi īsti nezina, kā to vietu atrast. Tā kā sēdēju pretī audzinātājam, viņš man jautāja, vai es gribētu pievienoties. Man nebija ne jausmas, par kādu vietu tika runāts, tāpēc uzreiz uzjautāju pretī, kur tad šie grib doties. Izrādījās, ka uz netālo „Marmites du Diable”. Es teicu, ka tā ir nudien lieliska un forša vieta, bet audzinātājs un Sandrine šo frāzi uztvēra kā manu piekrišanu. Es pie sevis nosmējos, ka īstenībā „Jā!” nemaz neteicu, bet labi... Tā kā braucām ar divām mašīnām un mūsu mašīnai vajadzēja šoferi, man pievienojās arī Eric, kurš brīnījās, kā es tā piekritu pavadīt grupu, bet es smējos, ka tas notika pavisam netīšām. Bija tik jauki redzēt, kā pusaudži nudien no sirds izbaudīja šļūkšanu lejup pa ūdenskritumiem!! Visi šķita apmierināti ar mūsu nelielo izbraucienu.

Francija, Marmites du Diable

Pēcpusdienā devos uz mežu trenēties spēlēt kokli svētdienas koncertam.

Pēc vakariņām Lisa pieklauvēja pie manām durvīm un teica, ka grupa grib kurt ugunskuru un Laura prasījusi, vai es gribētu uzspēlēt kokli. Es mirkli padomāju..... un teicu: „Jā! Ugunskurs šim vakaram ir ideāli piemērots, jo Latvijā visi šovakar svin Līgo svētkus. Es tikai pirms tam izdarīšu pāris ar šiem svētkiem saistītas lietas un tad pievienošos pie uguns ar kokli!”. Lisa interesējās, ko tad es gribu darīt, un es pastāstīju, ka vispirms klusumā gribu salasīt pušķi ar trejdeviņām zālītēm un vēlēšanām, ko pēc tam mest ugunī, sakot „Lai top”, bet vēlāk sapīt vainagu. Sarunu dzirdēja Laura un prasīja atļauju pārtulkot visu šo informāciju grupai un piedāvāt arī viņiem iesaistīties manās pagāniskajās tradīcijās. Kāpēc ne? Izrādījās, ka grupa bija ieinteresēta, un visi naski devās lasīt vēlmju pušķi un pēcāk pīt vainagus. Ak, bija tik jauki brist pa pļavu, meklējot trejdeviņas atšķirīgas zālītes. Tāda mistiska, pagāniska un spēka pilna sajūta. Par spīti tam, ka pļava izskatās kā augusta beigās un puķes grūti atrodamas, tomēr izdevās sapīt mežonīgu un kuplu vainagu, kā jau man patīk. Tiesa gan, šis laikam ir plānākais vainags, ko esmu pinusi, jo visi ar saviem smalkajiem vainadziņiem mani jau gaidīja pie ugunskura, un man gribējās maķenīt pasteigties. Pirms ļāvu mest savus pušķus ugunī un teikt „Lai top!”, pastāstīju, ka vispirms ugunij jāziedo, iedodot ugunij ko ēdamu. Pēc tam visiem samācīju teikt „Lai top!”, un varējām veikt šo mistisko rituālu. Kad jau bija pagalam satumsis, sēdēju un spēlēju kokli, dziedāju, vēroju uguni un izbaudīji Līgo svētku sajūtu. Pagājušajā nedēļā man bija ideja, ka varētu kopā ar visiem sarīkot improvizētus Līgo svētkus, bet vakar domāju, ka šī grupa nebūs ieinteresēta un, ja nevaru svinēt, kā nākas, nav ko tur ņemties. Bet redz kā, viss salikās tā, ka tomēr sanāca palīgot. Un sajūtas pēc tam bija lieliskas!!! Kaut kas tajā Līgo naktī, vaiņaga reibinošajā smaržā, ugunī, kokles skaņās un zvaigžņotajās debesīs ir, lai kurā pasaules malā atrastos. Biju pārsteigta, cik visi īstenībā bija ieinteresēti latviešu līgošanas tradīcijās. Tiesa, līdz saullēktam pie uguns nesēdēju, bet tas nekas...