19. jūnijs

No rīta sapakoju somu un devos uz lidostu. Šiten nu gan bija stingra kontrole – kārtīgi pētīja manu par 25 ml lielāka tilpuma nekā atļauts pretsaules krēmu (kuram tilpumu biju viltīgi noslēpusi zem „cenas zīmes”), bet tā kā tilpumu nevarēja atrast, tad beigu galā neko neteica. Bet trakākais, ka pēc rentgena kontroles lūdza atļauju pārmeklēt manu mazo somiņu. Sasodīts, nazis! Ar šo nazi rokas bagāžā jau daudz kur biju lidojusi, un nekad problēmas ar kontroli nebija radušās, lai gan asmens ir par kādu centimetru garāks par atļauto izmēru. Ko padarīsi, noteikumi paliek noteikumi... Nebija jau nekāds īpaši labais nazis, bet lidošanai un piknikiem bija tieši laikā.

 

No Madeiras lidoju uz Lisbon, bet no Lisbon uz Bordeaux Francijā. Otrajā lidmašīnā trāpījās runāt gribošs blakussēdētājs. Šis gan visu laiku brīnījās, kā tas nākas, ka es lidoju uz Franciju, bet franciski nerunāju.... Vai viņš nudien sagaida, ka uz Franciju dosies tikai franciski runājoši tūristi (es izlikos par ceļotāju un neteicu, ka īstenībā Francijā esmu apmetusies uz gadu)? Lai nevajadzētu pļāpāt ar šitik iedomīgu francūzi, izlēmu gulēt. He, he, pareizi izvēlēta taktika.

Nokļuvusi Bordeaux lidostā, biju varen pārsteigta, ieraugot, ka uz sienas ar sveicieniem „Laipni lūdzam” ir arī uzraksts latviski!!! Turklāt gana pamanāms, un atkārtojās uz katras sienas ailes. Būtu bijis laiks, būtu nofočējusi, bet metos meklēt, kur ir autobuss, kas ved pa tiešo uz dzelzceļa staciju. Iekāpu pēdējā minūtē, pēc tam būtu stunda jāgaida. Taču prieki nebija ilgi, jo bija lieli satiksmes sastrēgumu, kuru dēļ autobuss stacijā ieradās 45 minūtes vēlāk nekā paredzēts... Sasodīts!!! Mans vilciens uz Montendre bija aizgājis jau pirms 15 minūtēm. Šeit jāpaskaidro, ka vēl nedodos atpakaļ uz Vaunieres, bet gan uz Montendre, kur atkal apmetīšos pie delegācijas „La Maison des Bateleurs”, lai kopīgi doties uz mūzikas festivālu „Free Music Festival”, kas norisēs viņu pilsētas nomalē. Līdz nākamajam vilcienam jāgaida divas stundas. Pa to laiku festivāls jau sāksies. Tā kā festivāla dēļ „Lai Maison des Bateleurs” māju slēgs ciet un es lāga nezinu ceļu no stacijas, kādam man jānāk pretī uz staciju. Cik muļķīgi, ka tādēļ arī mans sagaidītājs nokavēs festivāla sākumu... Kad beidzot ierados Montendre, mani sagaidīja Sergio, Arthur un viens īstermiņa brīvprātīgais no Nīderlandes ar automašīnu. Cik negaidīti, jo es jau Sergio lūdzu, lai kāds tāpat ar kājām man atčāpo pretī. Bet šie jau slinki radījumi... Izrādījās, ka arī pārējie brīvprātīgie vēl čammājas un neviens lāga nepārdzīvo, ka festivāls jau sācies. Tas labi! Ai, tāds prieks atkal visus satikt, turklāt iepazīt vēl trīs jaunus cilvēkus! Kad beidzot visi festivālu apmeklēt gribošie (es, indiete Ashvini, poliete Sylwia ar franču draugu, meksikāņu izcelsmes amerikānis Sergio, francūzis Arthur, nīderlandietis, turciete, krieviete Darja) bija sataisījušies, devāmies uz festivālu. Uz internacionālo nometņu laiku šajā delegācijā uzradušies īstermiņa brīvprātīgie no Nīderlandes, Turcijas un Krievijas. Lai gan krieviete bija ieradusies tikai pāris dienas atpakaļ, viņa bija ļoti priecīga, ka es ar viņu mēģināju sarunāties krieviski. Pēc kāda laika mums pievienojās arī vācietis Fabian. Lielāko vakara daļa pavadīju ar Fabian un turcieti.

Bija tik forši atrasties mūzikas festivālā, baudīt dzīvo mūziku un izdancoties! Mans šī festivāla atklājums – lieliska grupa „France Ferdinand and Sparks”. Šim festivālam bija viens pluss un mīnuss reizē – divas skatuves. Pluss – kamēr uz vienas skatuves uzstājas mūziķi, uz otras skatuves kaujas gatavībā tiek uzstellēta visa aparatūra, un starp māksliniekiem nav pārtraukumu – kā uz vienas skatuves beidz spēlēt, tā uz otras sāk. Mīnuss - tā kā vienlaicīgi mūzika tiek spēlēta tikai uz vienas skatuves, tad gadījumā, ja konkrētais mākslinieks īsti nepatīk, nav nekā cita, ko klausīties. Tā arī krietni pāri pusnaktij, kad spēlēja vien DJ, ar Fabian devāmies atpakaļ uz māju. Kaut kā īsti nebija noskaņojums doties pie miera, tāpēc n-tās stundas pagalmā „cīkstējāmies” – turpinājām jau Dune du Pilat iesākto treniņu Fabian ierādītajā cīņas mākslas vingrinājumā. Lielisks veids, kā sasildīties, kārtīgi izsmieties un izspiegties, izvārtīties pa zemi, izdauzīties un vienkārši jautri pavadīt laiku. Kad bijām saguruši, piesēdām ap ugunskura vietu un jauki papļāpājām. Kad bijām nosaluši, devāmies iekšā iedzert tēju un turpināt sarunas, līdz pamanījām, ka viss paliek arvien gaišāks un gaišāks, bet pulkstenis rāda jau plkst. 6.00 no rīta! Ho, ho, laiks beidzot doties pie miera!!!

Francija, Montendre - "Free Music Festival"