Saki "JĀ" piedzīvojumiem! : 13. jūnijs

Lai gan uz soliņa varēja izstiepties gana labi, un te nebija nekādas drastiskas apsardzes, kas neļautu gulēt, kā tas bija Barcelona, tomēr visādi lidostas trokšņi (nesaprotu, kāpēc grīda jāsūc visas nakts garumā un kāpēc nakts laikā kaut kur kaut kas jākrauj) lāga izgulēties neļāva. Kad no rīta iegāju facebook.com, tas izmeta ziņu, ka tieši pirms gada es biju publicējusi foto ar svaigi iesietu bakalaura darbu. Pie sevis nosmējos – redz kā, pirms gada šī bija negulēta nakts, jo vēl vajadzēja uzspodrināt bakalaura darbu, bet arī šogad šī bija tāda pusgulēta nakts tikai cita iemesla dēļ.

Ha, ha, arī šajā lidostā mans pretsaules krēms veiksmīgi izspruka no konfiskācijas!

Porto sēdos lidmašīnā, lai beidzot nokļūtu savā galamērķī – Madeiras salā. Smieklīgi, ka lidojot no Francijas uz Porto lidmašīnā pavadīju īsāku laiku nekā no Porto lidojot uz Funchal pilsētu Madeirā. Bet ko var gribēt, ja sala atrodas tuvāk Āfrikai nekā Portugālei.

Nolaižoties Funchal, vienā salas pusē spoži spīdēja saule, bet otrā bija savilkušies drūmi lietus mākoņi. Liels kontrasts, bet vēlāk mani naktsmāju saimnieki teica, ka tas te ir tipiski.

Lidostā esošajā info centrā gribēju noskaidrot, kas apskates cienīgs ir Funchal pilsētā, bet darbiniece bija gana nelaipna un lielas jēgas no viņas nebija, tik vien kā savācu bukletus un karti. Kad jautāju, kā vislabāk nokļūt pilsētas centrā, viņa teica, ka ar autobusu, bet nākamais autobuss būs pēc vairāk nekā stundas. Kad jautāju, kā lai zinu, kur jākāpj ārā, darbiniece uzreiz jautāja – „Kurā viesnīcā jānokļūst?”. Ha, it kā vienīgais iespējamais galamērķis var būt viesnīca... Man nešķita ticami, ka ņemot vērā, ka nesen ir nolaidusies lidmašīna, līdz autobusam tik ilgi jāgaida. Izpētīju sarakstu pašrocīgi un sapratu, ka autobuss ir pēc 15 minūtēm. Te tev nu bija info centrs! Pff... Autobusa šoferis gan bija ļoti izpalīdzīgs un katram tūristam izstāstīja, kā pēc tam nokļūt viņiem nepieciešamajās vietās.

Izkāpusi centrā iepiknikoju, apmeklēju lielveikalu, lai sapirktos pārtikas produktus tuvākajām dienām, izpētīju karti un nospriedu vienkārši līkumot, kur deguns rāda.

Pilsētā šausmīgi daudz tūristu – pensionāru. Neredzēti daudz.

Dīvaina sajūta bija tirgū, kur viens pēc otra pārdevēji ķēra mani aiz rokas un teica – „Oh, beautiful lady, try this!” – dodot nogaršot kādu augli. Kā tad, sāksi ko nogaršot, pēc tam netiksi no šitiem pārdevējiem vaļā. Dažs labs pat nopakaļus teica – „Oh, beautiful lady, if you don’t want to try, it’s ok, but we can talk at least!”. Ak tu šausmas. Sapratu, ka ja jau pat Portugāles tirgū iet vaļā šitādas lietas, tad nudien labi, ka viena pati neaizbraucu uz Āfriku. No sākuma man bija doma nopirkt un noprovēt kādu eksotisku augli, bet kad šitā uzbāžas, nekāda pirkšana vairs nav īsti prātā. Bet kopumā interesanta un jestra pieredze. Katrā ziņā tirgus ir vieta, kur ļoti koncentrētā viedā var baudīt vietējo kolorītu. Piemēram, puķu pārdevējas tradicionālos tērpos!

Pat esot pilsētā pārsteidz dabas daudzveidība – kādi tik koki, krūmi un puķes te neaug!!! Prieks skatīties un brīnīties...

Netīšām nokļuvu līdz laikmetīgās mākslas muzejam. Ja ko nesaprotu, tad nu laikmetīgo mākslu tik tiešām nesaprotu. Taču tā kā šis muzejs iekārtots izbijušā cietoksnī, izlēmu muzeju apmeklēt cietokšņa apskates dēļ. Beigu galā pat tiku pie bezmaksas biļetes, tikai joprojām nesaprotu, kas tam bija par iemeslu.

Pēc cietokšņa apskates nokļuvu ļoti jaukā rajonā ar šaurām ieliņām, gleznojumiem rotātām durvīm un vispār tādu māksliniecisku atmosfēru.

Tomēr kārtējo reizi secināju, ka pilsētās ilgstoši uzturēties nespēju, jo tur vienkārši nav ko darīt... Pāris stundas un pietiek.

Mani ļoti pārsteidza, cik gan bezgala izpalīdzīgi ir portugāļi. No sākuma man šķita aizdomīgi, ka vienkārši uz ielas kāds garāmgājējs uzjautā – „Do you need help?”. Domāju, nez ko gan šim vajag. Tomēr pēc kāda laiciņa secināju, ka neko viņiem nevajag, viņi vienkārši nudien ir ļoti izpalīdzīgi. Atliek tikai no somas izvilkt karti, lai pēc pāris sekundēm kāds jau piedāvātu savu palīdzību. Neskaitāmas reizes. Kad biju kārtīgi izklaiņojusies pa pilsētu, izlēmu doties naktsmāju virzienā. Viegli atradu vajadzīgā numura autobusu (naktsmāju saimnieks bija uzrakstījis, ar kuru autobusu jādodas), taču tas brauca pretējā virzienā. Pēc vispārpieņemtas loģikas pārgāju pretējā ielas pusē, bet tur man vajadzīgā busa nebija. Acīmredzot šī loģika te nedarbojas. Knapi paspēju uzmest aci busu sarakstam, kā jau viens vīrs prasīja, kā var man palīdzēt (starp citu, šeit pat pārdevēji lielveikalā runā labā angļu valodā!). Teicu, kuru busu meklēju, un viņš ieteica virzienu, kurā to meklēt. Nonākusi citā krustojumā izlēmu uzjautāt vienai sievietei, nevis meklēt autobusu uz dullo, jo nekāda loģiska sistēma autobusu pieturu izvietojumā šeit nebija saskatāma. Sieviete gan lāga angliski nerunāja, tāpēc izlēma mani pavadīt līdz pieturai, lai gan tas bija viņai pretējā virzienā. Cik jauki! Pieturā izlēmu iemest aci kartē un saprast, vai maz vērts tērēt naudu par autobusu, varbūt varu aizčāpot ar kājām. Knapi paguvu izvilkt karti, kā trīs vīrieši man sāka jautāt, ko es cenšos atrast un vai man vajag palīdzību. Viņi teica, ka ja man patīk staigāt, tad varu iztikt bez autobusa un izskaidroja man, kā tur nokļūt, jo kartē tik smalkas ielas nemaz nebija. Ceļš gan beigu galā izrādījās garāks, nekā iedomājos, turklāt visu laiku kalnup. Būtu zinājusi, būtu braukusi ar autobusu, jo tā smagā soma... Lai nu kā, bet veiksmīgi nokļuvu naktsmājās – caur airbnb.com atrastā hostelī, no kura terases paveras skats uz okeānu. Lieliski!

Vakarā pārējie piedāvāja kopīgi doties uz uguņošanas festivālu, bet man tas šķiet viens no cilvēces muļķīgākajiem izgudrojumiem, turklāt es gribu atpūsties no kolektvitātes, nevis baigi ballēties kopā ar citiem. Jaukas sarunas mazā pulkā - jā, lūdzu, tās gan!

Hmm, sakritība vai zīme? Es teiktu, ka zīme! [personīgas pārdomas, neņemiet vērā]