27. jūnijs

Dienas pirmajā pusē ar Lisa devāmies uz Le Fai notiekošo eksperimentālās mūzikas festivālu „Echos”. Mana galvenā motivācija – kad uzzināju, ka festivāla otrajā dienā būs iespējams izmēģināt spēlēt arī savus instrumentus caur lielajiem skaļruņiem ar kalnu atbalss efektu, nekavējoties pieteicos. Tas ir kas tāds, ko gribēju izmēģināt, kopš pirmo reizi dzirdēju šo „kalnu koncertu”.

Le Fai atrodas riktīgi traka kalnu ceļa pašā virsotnē. Mašīnu novietne festivāla apmeklētājiem bija paredzēta ceļa sākumposmā, taču tā kā mēs esam no gandrīz tās pašas delegācijas, tad, protams, braucām tik uz priekšu, pa ceļam mašīnā savācot cilvēkus, lai šiem karstajā saulē nav jāmokās, mērojot tik garu ceļu kalnup. Vienā brīdī ceļam pāri bija pārvilkta aukla ar uzrakstu, ka tālāk var braukt tikai ar caurlaidēm. Vāciete gribēja mēģināt sazvanīt kādu no mūsu brīvprātīgajiem, kas festivālā ir kopš vakardienas, lai viņi sameklētu kādu atbildīgo un pajautātu, vai mēs varam turpināt ceļu. Šajā punktā gan nebija telefona zonas, tāpēc Lisa gribēja braukt atpakaļ, līdz atkal uzrastos zona. Es teicu, ka nav ko muļķoties, jābrauc tik uz priekšu, un izkāpu no mašīnas, lai novāktu auklu no ceļa. Protams, ka vēlāk mums neviens neko nepārmeta par uzbraukšanu līdz pašam ciemam.

Ierodoties Le Fai sāku meklēt, kurš ir atbildīgais par „brīvo mikrofonu”, kas gan nebija nemaz tik „brīvs”, jo tam bija vajadzīgs iepriekšējs pieteikums caur e-pastu. Neviens īsti nezināja, pie kā jāvēršas, un sūtīja no viena cilvēka pie otra. Beigu galā nokļuvu pie skaņu puišiem, bet tieši tajā brīdī bija kādi traucējumi strāvas padevē, tā nu nācās gaidīt. Pēc tam izrādījās, ka nez kāpēc mans mikrofons nedarbojas, bet bija aizdomas, ka tā ir viņu aparatūras problēma nevis mana mikrofona. Kā risinājumu man piedāvāja spēlēt ar parasto mikrofonu. Tiesa gan, tajā pūta un svilpa vēji, tāpēc skaņu čaļi izdomāja to mazlietiņ izolēt. Pēc tam atklājās, ka šodien divi no lielajiem skaļruņiem vairs nedarbojas (kopā ir trīs milzonīgi skaļruņi), kas nozīmē to, ka būs vienkārši parasts skaņas pastiprinājums bez fantastiskā kalnu atbalss efekta. Pfff... Tas taču bija vienīgais iemesls, kāpēc te vispār ierados! Lai nu kā, sniedzu priekšnesumu un šķiet, ka cilvēkiem patika, lai gan pati šeit valdošajā mūzikā ar savu kokli nejutos lāga iederīga. Amerikānis stāstīja, ka „mūzika” pa nakti bija diezgan briesmīga, brīžiem izklausījās kā sīcoši odi un tamlīdzīgi trokšņi, un vispār tā bija ekvivalenta modernajai mākslai. Jāpaskaidro, ka abi ierēcam par moderno mākslu, un šis apzīmējums neko labu nenozīmē.

Vēlāk ar Lisa un Asia devāmies pastaigā pa skaisto apkārtni. Asia ieteica mums doties uz ezeru, bet pati devās atpakaļ uz ciemu, jo nesen samežģījusi kāju, un ezers viņai būtu par tālu. Tā nu ar vācieti turpinājām ceļu, līdz pēc gana ilga kāpiena beidzot sasniedzām jauku ezeru. Pēc tam atgriezāmies atpakaļ, papļāpājām ar cilvēkiem, savācām Eric un Patricia, un devāmies mājup, jo neviens no mums palikt šo nakti festivālā negribēja.

Eh, esmu vīlusies, ka īsti nesanāca izmēģināt lielos skaļruņus un atbalsi, bet ko padarīsi...

Francija, Le Fai

Francija, Le Fai

Francija, Le Fai

Francija, Le Fai