16. jūnijs

Kaut kā man taču kalnos jātiek, pat par spīti mākoņiem, kas uzkārušies šķērseniski pāri salai!

Ar autobusu devos uz Poiso, lai no turienes tālāk dotos uz Pico Arieiro. Naktsmāju saimnieks ieteica stopēt, jo ceļš līdz kalnu pārgājienu takas sākumam Pico Arieiro ir bezgala garš. Sāku iet kalna virzienā un mēģināju stopēt, bet neveicās. Saprotams arī kāpēc – pa šo ceļu vietējie nebrauca, bet tūristi, kas par automašīnu nomu iztērējuši lielas naudas summas, negrib palīdzēt kādam bez maksas... Pēc kāda laiciņa atmetu domai par stopēšanu ar roku un pievērsos ātrākai soļošanai, jo man nebija ne jausmas, cik garš ir ceļš (naktsmāju saimnieks man šādu info nesniedza, jo pat nepieļāva domu, ka es šo ceļu varētu veikt kājām), bet bija zināms, ka jāpaspēj atpakaļ uz pēdējo autobusu ap plkst. 18.00. Šajā sakarā varu minēt, ka pārvietošanās ar autobusiem baigi iegrožo, jo visu laiku jāseko līdzi laikam.

Ceļš nepārtraukti vijās augšup, turklāt sanāca soļot tieši pa mākoņiem. Uhh, labi, ka mākoņu dēļ arī mašīnas nebrauca ātri un varēja mani laicīgi pamanīt. Liela daļa autobraucēju, kas brauca man pretējā virzienā, ieraugot mani māja un smējās. Laikam jau tāpēc, ka labi apzinājās, cik garš ceļš man vēl veicams... Ha, būtu labāk griezuši auto riņķī un aizveduši mani līdz virsotnei...

Kad beidzot (beidzot!!!) sasniedzu Pico Arieiro, biju jau nogurusi no nemitīgās kalnā kāpšanas, kamēr citi tikai slinki izrausās no savām automašīnā, un bija pilni spēka sākt kalnu pārgājienu.

Ieraugot kalnu skatus, man no lieliem priekiem atkal bija enerģijas pieplūdums. Tāds skaistums!!! Tagad jau biju virs mākoņiem un skats bija nepārspējams!!! Man bija sajūta, ka esmu iekāpusi kādā no žurnāla „National Geographic” ilustrācijām. Pārāk skaisti, lai būtu īstenība... Vienmēr esmu uz šādām bildēm skatījusies un domājusi: „Ak, kā gribētos vienu dienu būt šādā vietā! Neiespējami...”, tāpēc tagad, stāvot un uz šo dabas grandiozumu skatoties, bija grūti noticēt, ka tā nudien ir realitāte...

Kalnu smailes, kas iznirst no baltām mākoņu kupenām... Botāniskā dārza cienīga augu daudzveidība, kam vietām bija jālaužas cauri, kā džungļiem.... Kalni visās iespējamās krāsās – gan zaļi, gan brūni, gan sarkani... Maz civilizācijas (pašā sākumpunktā bija daudz cilvēku, bet tikai retais turpināja pārgājienu)... Plaši skati uz apkārtni... Putnu dziesmas... Kukaiņu sanoņa... Puķu smarža... Viss, ko vien var vēlēties... Likās, ka esmu nevis kur Eiropā, bet kāpelēju [a kalniem kaut kur tropos... FANTASTISKI!!!

Vienās krustcelēs bija iespēja izvēlēties divus taku variantus līdz virsotnei, īsāku vai garāku. Izvēlējos garāko, jo: 1) pēc manas loģikas garākai takai jābūt lēzenākai; 2) hostelī aizlienētajā grāmatiņā bija ieteikt šo ņemt kā taku turpceļam. Oo, šis laikam bija visa pārgājiena skaistākais posms – laušanās cauri puķu džungļiem.

Spriežot pēc patērētā, laika, it kā sasniedzu virsotni, un arī taka sāka vest manāmi lejup. Man gan nebija skaidrs, kāpēc nebija nekādas zīmes par virsotni. Hmm.... aizdomīgi. Lai nu kā, turpināji ceļu. Pēc kāda laika sasniedzu krustceles, kur taka atkal dalījās. Kā nācās noprast, tomēr Pico Ruivo virsotni iepriekš nebiju sasniegusi. Bet šādā gadījumā neštimmēja iepriekš norādītā kilometrāža (un arī grāmatā minētais kilometru un laika apjoms), kas, kā izrādījās bija tikai līdz šīm krustcelēm un nevis līdz virsotnei. Satiku vienu pāri un prasīju, cik ilgu laiku prasa uzkāpšana Pico Ruivo, viņi teica, ka apmēram pusotru stundu vienā virzienā. Sasodīts... Man tik daudz laika nebija. Domāju, ko darīt – doties uz virsotni un pēc tam mēģināt stopēt līdz pat Funchal, vai doties atpakaļ pa otru taku un cerams, paspēt laikā uz autobusu. Beigās izlēmu doties atpakaļ. Galu galā – kalnus redzēju un īstenībā es beigu galā būšu pieveikusi daudz lielāku attāluma distanci un pārvarējusi daudz lielāku augstuma starpību pat nesasniedzot pašu virsotni kā tie, kas uz Pico Arieiro ieradās ar mašīnām. Jā, Pico Ruivo nesasniegšu, bet būšu nogājusi daudz vairāk un pievarējusi daudz nogurdinošāku maršrutu. Galu galā – ceļš dažkārt ir svarīgāks par mērķi. Un es šo ceļu – kalnu pārgājienu – absolūti izbaudīju ar gandarījuma sajūtu. Lai nevajadzētu iet pa to pašu maršrutu, izvēlējos īsāko taku, kas gan bija pilna ar tuneļiem. Ja man šeit kas nepatika, tad tie bija tuneļi. Dažiem pat nevarēja redzēt galu – viss melns, no griestiem līst ūdens, zem kājām pamatīgas peļķes, vietām sienas ir pavisam tuvu viena otrai. Nu ļoti neomulīgi. Šķita, ka tūlīt no sānu spraugas izlēks kāds kalnu trollis un paķers aiz rokas, he, he. Sasniegusi punktu, kur abas takas satikās, priecājos, ka turpceļam biju izvēlējusies garāko taku, jo tā bija neiedomājami skaista, kamēr īsākā un laika ziņā daudzkārt ātrāk veicamā bija pilna ar tuneļiem. Jā, ja būtu abos virzienos gājusi pa īsāko taku, varbūt pat paspētu uzkāpt Pico Ruivo, kas ir salas augstākā virsotne, tomēr... garākā taka bija tik skaista, ka nebūt nenožēloju izvēli. Un kas gan būtu citādāks Pico Ruivo – mazliet cits skatu leņķis un tas arī viss.Man tā pat bija neiespējami grandiozi kalnu skati un pastaiga virs mākoņiem... Pasakaini...

Visu šo laiku kopš izkāpšanas no autobusa bija pavadījusi ejot ātrā tempā, apstājoties vien lai padzertos vai nospiestu fotoaparāta pogu. Atgriežoties Pico Arieiro, uztaisīju nelielu pikniku un atkal ašā solī turpināju ceļu. Tagad mākoņi uz autoceļa bija savilkušies tik biezi, ka pat es kā kājāmgājējs ceļu knapi, knapi varēju saskatīt. Gaisa mitrums tik liels, ka jau pēc īsa brīža man skropstās bija ieķērušās ūdens lāsītes.

Portugāle, Madeira, ceļā no Poiso uz Pico Arieiro

Portugāle, Madeira, ceļā no Poiso uz Pico Arieiro

Portugāle, Madeira, ceļā no Poiso uz Pico Arieiro

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, pārgājiens no Pico Arieiro uz Pico Ruivo

Portugāle, Madeira, ceļā no Pico Arieiro uz Poiso

Portugāle, Madeira, ceļā no Pico Arieiro uz Poiso

Autobusa pieturu sasniedzu stipri ātrāk nekā vajag, bet labāk tā, nekā konstatēt, ka esmu par vēlu. Sēžot un gaidot autobusu, secināju, ka lēmums nekāpt Pico Ruivo bija pareizs, jo uz šīs šosejas diži daudz auto nebija pat tagad, kur nu vēl kādas trīs stundas vēlāk...

Atgriežoties Funchal, 3 km augšup uz naktsmājām likās gana nogurdinoši. Kopā šodien veicu ap 28 km, nepārtraukti augšup lejup, augšup lejup, turklāt lielāko daļu no distances špegoju bez apstājas, jo tas muļķīgais autobusa grafiks...

No negantās joņošanas uz pēdām uzmetušās tulznas, sasodīts! Tad jau rīt neatliks nekas cits, kā zvilnēt kādā pludmalē...

Bet redzētais bija katras tulznas vērts, nudien!!! Šie bija visskaistākie kalni, ko jebkad esmu redzējusi – tā krāsu daudzveidība, augu valsts bagātība un atrašanās virs mākoņiem... Ak... Tāds klusums un miers, bezgalīgs dabas skaistums... Ka es jums saku - vistalantīgākais mākslinieks ir daba!!!