21. jūnijs

Tā nu ap plkst. 6.00 pēc negulētas nakts Fabian pavadībā devos uz ceļu, lai stopētu uz Bordeaux (~ 70 km attālums). Jā, jā, jau atkal stopēšana, bet kas cits atliek, ja mans vilciens no Bordeaux atiet plkst. 9.31, bet agrākais rīta vilciens no Montendre uz Bordeaux ir tikai plkst. 9.35? Variantu nav. Pa nakti uz kartona jau biju sagatavojusi uzrakstu „Bordeaux”. Kā potenciāli vislabāk pārredzamā vieta izskatījās ceļa posms netālu no iebrauktuves festivāla teritorijā, kur apkārt vēl grozījās trīs apsargi. Pēc neilga brīža viens no apsargiem nāca runāties, bet šis bija manāmi iereibis. Mazliet papļāpāt (angliski, protams) jau var, bet kad viņam pievienojās otrs apsargs un šie abi izlēma, ka viņi man apturēs mašīnu, vienkārši nostājoties ceļa vidū, ar Fabian sapratām, ka labāk doties no šiem prom pa ceļu uz priekšu. Jopcik, es tak nesēstos mašīnā, ko pustraki apsargi apturējuši bezmaz vai ar varu!! Pagājām kādu gabaliņu uz priekšu, un nu turpināju mēģināt noķert mašīnas pretī festivāla teritorijas izbrauktuvei. Pulkstenis jau rādīja ap plkst. 7.30. Fabian prātā iešāvās ideja, ka ja gadījumā līdz plkst. 8.00 man neizdosies nevienu mašīnu nostopēt, viņš varētu piezvanīt viņu galvenajai darbiniecei un lūgt atļauju izmantot organizācijas auto. Man, protams, būtu jāmaksā apmēram 24 eiro, bet tas jebkurā gadījumā būtu lētāk nekā vilciena nokavēšanas gadījumā pirkt jaunu biļeti (vilciena biļetes uz savu ciemu biju nopirkusi jau labu laiciņu atpakaļ, kad tās bija gandrīz uz pusi lētākas, nekā pērkot tagad). Un kā tas parasti gadās – brīdī, kad sāka likties, ka visas cerības zudušas, uzspīdēja veiksme, un viens šoferis apstājās! Jēēē!!! Atvadījos no Fabian un lecu iekšā mašīnā. Šoferis uzreiz prasīja, vai man vajag nokļūt uz dzelzceļa staciju. Ideāli! Viņš brīnījās, vai tad beigu galā es braukšot viena nevis kopā ar puisi. Iepriekš Fabian nevarēja saprast, vai tas maz ir labi, ka viņš arī stāv kopā ar mani, ja nu gadījumā tas samazina manas izredzes nostopēt mašīnu, jo varbūt kādam šoferim nebūtu iebildumu paņemt vienu pasažieri, bet divi liekas par daudz. Tomēr šajā brīdī sapratu, ka manai drošībai tas noteikti nāca tikai par labu – redzot, ka uz ceļa stopē meitene kopā ar puisi, šoferi ar nelāgiem nolūkiem neapstātos, kā tas varētu būt gadījumā, ja es uz ceļa stāvētu viena. Izrādījās, ka man īstenībā baigi paveicies, jo šis šoferis parasti uz Bordeaux dodas ar moci, šis ir izņēmuma gadījums, kad viņš dodas ar mašīnu. Darbadienās gan viņš vispār izmanto vilcienu, bet brīvdienās tā pati problēma, kas man – nav pietiekoši agru vilcienu, lai laikā nokļūtu darbā. Šoferis bija ļoti patīkams cilvēks un mazlietiņ runāja angliski.

Francija, Montendre

Kad sēdēju Bordeaux dzelzceļa stacijā, kāds uz klavierēm spēlēja riktīgi skumju mūziku, kas jau tā skumjajā rītā (man tik ļoti, ļoti nepatīk atvadīties no cilvēkiem uz nezināmu laiku vai visiem laikiem) visu darīja vēl jo pelēcīgāku... Bēdīgi, kad nākas atvadīties no foršiem cilvēkiem, kurus labprāt kā draugus paturētu savā dzīvē... Bet ko padarīsi... Ne jau bieži izdodas satikt cilvēkus, ar kuriem var bez pārtraukuma smieties visas nakts garumā, nodarboties ar visādām muļķībām, jauki un atklāti papļāpāt un vienkārši izbaudīt arī klusumu.

Pēc tam no Bordeaux bija sešu stundu pārbrauciens ar vilcienu uz Marseille, no kurienes bija trīs stundu pārbrauciens uz Veynes. Vilciens no Marseille 20 minūtes kavējās, tāpēc,  ierodoties Veynes, biju jau nokavējusi vilcienu uz Lus la Croix Haute. Par laimi, mums bija sagādāts autobuss. Braucot autobusā domāju, ka amerikānis, redzot, ka neesmu vilcienā, būs vēl padomājis, ka esmu izlēmusi šodien neatgriezties, un būs aizbraucis atpakaļ uz ciemu. Kad izkāpu no autobusa un devos uz stacijas auto pieturu, pamanīju mūsu ciema mašīnu. Uffff, tātad nebūs jādodas garā pārgājienā, cik labi! Eric teica, ka būtu kādu stundu stacijā pagaidījis, ja nu gadījumā es stopēju vai kā tamlīdzīgi. 

Oo, mazs prieciņš – amerikānis parādīja, kur atrodams pirmās meža zemenes!

Parasti ir šausmīgi atgriezties ikdienā no ceļojumiem. Pateicoties mūzikas festivāla apmeklējumam, kas savā ziņā bija atklimatizēšanās Francijā, man šodien nebija šī šausmīgā „atgriešanās pēc brīvdienām” sajūta. Bet... bija viena par šo sajūtu vēl briesmīgāka sajūta – par atvadīšanos...