12. jūnijs

Mūsu delegācijā tāds mazlietiņ sviestains noteikums, ka jūlijā un augustā brīvdienas ņemt nevar, tā nu šodien uzsāku savu pēdējo brīvdienu ceļojumu pirms „vasaras sezonas” iestāšanās mūsu ciemā. Mans galamērķis – Portugālei piederošā Madeiras sala Atlantijas okeānā. Visi brīnās, kā man radās šitāda ideja? Tad nu paskaidrošu. No sākuma netīšām uzdūros lētām avio biļetēm uz Marakešu Marokā (apmēram 10x lētākas avio biļetes nekā no Latvijas), bet sapratu, ka vasaras plaukumā doties uz Āfriku nebūtu tas piemērotākais laiks, turklāt blondai meitenei vienai pašai arī diez kas nav. Kāds no ciema man ieteica doties uz Francijai piederošo Korsikas salu Vidusjūrā. Izpētīju foto un man tīri labi iepatikās, bet... meklējot informāciju par pārgājienu takām Korsikā, netīšām uzdūros informācijai par pārgājienu takām Madeirā. Aplūkoju bildes un sapratu – nē, es gribu doties uz Madeiru!!! Turklāt – būs patīkami uz kādu laiciņu iemainīt franču kultūru pret kādu citu kultūru. Izmaksu ziņā sanāk apmēram tas pats, un tā kā neesmu nekad bijusi Portugālē, kāpēc ne. Tā nu šodien dodos ceļā uz Madeiru, cerot uz pārgājieniem labvēlīgiem laikapstākļiem. 

Jau plkst. 6.16 no rīta sēdos autobusā, lai dotos uz Grenoble. Tādā rīta agrumā biju vienīgais pasažieris. Nepagāja ne 15 minūtes, kā šoferis piestāja vienā ciemā un teica: „Divu minūšu kafijas – cigarešu pauze!” (cik tipiski frančiem, he, he!). Viņš bija varen izbrīnīts redzot, ka es i nedomāju pamest autobusu, ha, ha. Kad pēc atgriešanās autobusā viņš man atkal kaut ko jautāju, ko vairs nesapratu, izrādījās, ka viņš pat ļoti labi runā angliski. Pārsteigums! 

No Grenoble ar vilcienu tālāk devos uz Lyon, no kurienes ceļu turpināju līdz Clermont Ferrand. Tur no dzelzceļa stacijas vajadzēja nokļūt uz lidostu. Stacijas darbiniekam jautāju, kā lai to izdaru, šis angliski nerunāja, bet vismaz saprata, kur man jānokļūst. Iedeva autobusu sarakstu grāmatiņu, parādīja, kur numura autobuss man jāatrod, kurā pieturā jākāpj ārā un izstāstīja, kā atrast pieturu. Apmēram sapratu un devos laukā no stacijas. Izejot uz ielas viss vairs neizskatījās tik vienkārši. Atradu vienu pieturu, bet tur nebija pareizā numura autobusa. Devos uz otru ielas pusi pāri tiltam, uz kura sastapu vienu pāri, kam drošības labad uzjautāju, kā atrast man vajadzīgo autobusu. Vīrietis angliski vispār nerunāja, sieviete zināja pāris vārdus. Vīrietis teica, ka šitas autobuss nokļūšanai uz lidostu nav īsti labs. Abi nebija pārliecināti, kur atrodas man vajadzīgā autobusa pietura, tāpēc kopā ar mani vēlreiz nokāpa lejā uz ielas, no kuras bija uzkāpuši augšā uz tilta, lai uzjautātu tur esošajiem cilvēkiem. Cik izpalīdzīgi! Izrādījās, ka es jau biju devusies pareizajā virzienā. Abi pavadīja mani līdz pieturai. Redz, kā visu var noskaidrot, pat ja lāga nezina valodas, galvenais, ka atrodas atsaucīgi cilvēki, kas ir gatavi palīdzēt pat tad, ja paši atbildi nezina.

Sagaidīju autobusu un devos lidostas virzienā, domājot, nez ko nozīmēja vīrieša frāze, ka šis autobuss nav īpaši labs variants nokļūšanai lidostā. Pēkšņi autobusā ar mani sāka runāt viena sieviete jauktā franču - angļu valodā. Viņa interesējās kādā veidā un kur ceļoju, jo pati no šī reģiona nav izceļojusi veselus 15 gadus (ja pareizi sapratu valodu miksli). Šitā netīšām palaidu garām savu pieturu, jo autobuss apstājās vien retā pieturā, un es kaut kā nepamanīju, ka tablo viena „nākošā pietura” nomainās ar citu biežāk, nekā apstājas autobuss. Izkāpu ārā nākošajā pieturā aiz savas un sāku čāpot atpakaļ, sākot nojaust, kāpēc izpalīdzīgajam vīrietim šis autobuss nebija šķitis īpaši piemērots – atrados kādā mazā ciemā bez manāma lidostas tuvuma. Hmm... Krustcelēs atradu ciema plānu un par laimi plānā bija redzama arī lidosta. Devos lidostas virzienā un atdūros pret sētu, aiz kuras bija dzelzceļa sliedes. Devos vienīgajā virzienā, kur nebija strupceļš un par laimi atradu dzelzceļa sliežu šķērsošanai paredzētu tiltiņu, no kura ieraudzīju arī vajadzīgo lidostu. Šķiet, ka Clermont Ferrand ir mazākā lidosta, kādā jebkad esmu bijusi. Man ciemā visi smējās, uzzinot, no kuras pilsētas man pirmais avioreiss, jo viņi pat nezināja, ka šajā pilsētā ir lidosta. Jauka un mierīga, ar neierobežotu bezmaksas interneta daudzumu, kas pēc dzīves nekurienes vidū ar diviem interneta vadiem, ierobežotu lietošanas laiku un konkrētu datu pārraides apjomu mēnesim, likās gluži patīkama ekstra. Vismaz šajā lidostā veiksmīgi izšmaucu cauri ar 125 ml tilpuma pretsaules krēmu. Atļautais tilpums katram iepakojumam ir 100 ml. Šķiet, ka vizuāli 25 ml starpība nav īpaši pamanāma, bet tilpuma uzrakstam virsū uzlīmēju papīru ar „cenu”, he, he. Cerams, ka arī rītdienas avioreisā man noveiksies tieši tāpat.

Francija, ceļā uz Clermont Ferrand lidostu

Francija, Clermont Ferrand lidosta

Iesēdusies lidmašīnā lidoju uz Porto pilsētu Portugālē. Lasot „Geo” sapratu, kāpēc man Francijas vilcieni liekas vienmēr tik ļoti kavējoši un nelaicīgi – izrādās, ka Latvija ir tā Eiropas valsts, kur vilcieni kursē visprecīzāk pēc grafika!

Lidmašīnā bija interesants stjuarts. Parasti apkalpojošais personāls ir gana nopietns un uzvedas stingri pēc noteikumiem, bet stjuarts, pamanot, ka man blakus ailē sēdošais vīrs kladē ko zīmē ar sēpiju, uzsāka ar viņu sarunu, sakot, ka viņš pēc izglītības ir arhitekts. Stjuarts aizņēmās vīrieša bloknotu un ātri vien uzzīmēja sievietes portretu, pievēršos sev apkārt sēdošo pasažieru uzmanību un izraisot smaidus visu sejās. Labais!

Avioreiss no Porto uz Funchal pilsētu Madeirā man būs tikai rīt no rīta. Iepriekš domāju, ka vakarā pēc ierašanās Porto tā arī palikšu lidostā, jo sāks jau satumst un tā..., bet šodien izlēmu – nē, jāizmanto iespēja un jāiemet acs arī pašā Porto. Izejot no lidostas atradu n-tās autobusu pieturas un biju neizpratnē, kur lai dodos. Izlēmu iet atpakaļ uz lidostu un sameklēt kādu nebūt informācijas punktu. Atradu pat kārtīgu tūrisma ofisu, kur noskaidroju, ka vislabākais veids, kā nokļūt Porto ir lietojot divas metro līnijas. Pie viena arī dabūju pilsētas karti un varēju doties Porto izpētē. 

Jau sen atpakaļ mana iepriekšējā istabas biedrene Chanok teica, ka man varētu patikt Portugāle krāsainu flīžu dēļ vien. Parasti sajūsminos par visām vietām, kur var atrast kādas krāsainu un rakstainu flīžu kripatas, bet Porto daudzu ēku sienas no vienas vietas noklātas ar flīzēm!!! Tik superīgi!!! Un jauki šauras ieliņas ar greizām mājelēm, pilnas ar kafejnīcām, no kurām skan dzīvā mūzika, upe ar laivām un man tik mīļo ostas atmosfēru. Lai gan ar pilsētām neesmu īpaši uz „tu”, bet Porto man nudien iepatikās. Tāda dzīvelīga, bet patīkama atmosfēra. Pavisam negaidot atklāju, ka notiek kāds mūzikas festivāls – mūziķi spēlēja tradicionālo mūziku gan no balkoniem, gan no laivām, gan citiem dīvainiem pilsētas nostūriem, uzburot lielisku gaisotni... Pēc apmēram divu stundu pilsētas izpētes, pienāca saulrieta laiks un pilsēta sāka manāmi satumst. Būtu kopā ar kādu – turpinātu baudīt mūzikas festivālu vai vienkārši ielūrētu kafejnīcu dzīvās mūzikas piedāvājumā, bet tā kā šoreiz ceļoju viena pati, tad devos atpakaļ uz metro, lai brauktu nakšņot uz lidostu. Man patīk piedzīvojumi, bet ne naksnīgās pilsētās, tur nav ko lieki riskēt. Lai gan man Porto nudien iepatikās, tomēr pilsētas apskatei ar divām stundām man bija gana pietiekoši. Protams, varētu vēl ilgi blandīties pa šaurajām ieliņām, bet kas par daudz, tas par skādi. Labāk, lai ir neliela mazuma piegarša.

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Portugāle, Porto

Mani pārsteidza, ka metro abos virzienos bija biļešu pārbauda, atpakaļceļā pat veselas divas reizes!!!

Bet tagad – ar labu nakti! Cerams, ka dabūšu izgulēties. Ha, ha, pēc nakšņošanas Barcelona lidostā izlēmu – vairāk nekad! Bet redz – „nekad nesaki nekad” – un jau atkal nakšņošu lidostā. Man gan paveicās atrast garu solu, kas sastāv no trīs sēžamajiem, tā ka varēšu arī pat izstiepties.