Saki "JĀ" piedzīvojumiem! : 6. jūnijs

No rīta bijām ieplānojuši slieties augšā riktīgi agri un vērot saules lēktu, bet, izbāžot degunu pa telts durvīm, secinājām, ka saule atkal slēpsies mākoņu joslā un nav vērts ārā saldēties. Tā nu čučējām mazliet ilgāk. Kad beidzot izlīdām no telts (nu nebija jau nemaz tik vēls, ap plkst. 8.00), mani pārņēma sajūta, ka atrodamies tuksnesī – cik tālu paveras skats, redzamas vienas vienīgas smiltis. Baltas smiltis, zilas debesis, spoža saule un mūsu telts. Totāla vientulība „tuksneša” vidū. Pasakaini!

Paēduši brokastis devāmies lejā pie okeāna un turpinājām savu pārgājienu. Ja Latvijas jūras malā gandrīz jebkur var atrast strēli ar cietām un pārgājiena veikšanai ērtām smiltīm, tad pastāvīgā paisuma un bēguma dēļ šeit tāda strēle nebija atrodama un nācās cīnīties ar mīkstām smiltīm.

Kad bijām piesēduši atpūtināt plecus, pamanīju, ka neliels cilvēku bariņš kaut ko dikti cītīgi ūdenī pēta un fotografē. Ieskatījos ciešāk un sapratu, ka burtiski dažus metrus no krasta plunčājas ronis!!!

Vietām saulē smiltis bija dedzinoši karstas! Tik karstas, ka pilnīgi pēdas sāk sāpēt...

Atradām jauku vietu ar aizvēsturiskiem kokiem, kas nu jau izskatījās vairāk kā vulkāniski akmeņi un piesēdām uz ilgāku laiku – iepiknikojām, nodarbojāmies ar smilšu mākslu, pasnaudām, papļāpājām un visādi citādi izbaudījām okeāna klātbūtni.

Es smējos, ka šajā saulē briesmīgi izkusušajā un smilšainajā sierā kaut kas ir, un Fabian man pilnībā piekrita. Bet nudien! Varbūt tā ir piedzīvojumu garša?

Kamēr mēs tur tā sēdējām un baudījām okeānu, vējiņu un saulīti, sapratām, ka ūdens pamazām nāk arvien tuvāk. Pārvietojām mantas pāris metrus tālāk, bet jau pēc dažām minūtēm arī tur bija ūdens. Oho, paisums gan ir varen nasks!

Vēlāk Fabian radās ideja, ka atpakaļ varētu doties pa priežu mežu, kas atradās uz stāvkrasta. Pārvietošanās pa ēnu man bija pa prātam, taču nelikās īpaši ticami, ka mums izdosies tur uzrāpties. Bet – „Kas neriskē, tas nevinnē” – un mēs uzrāpāmies augšā. Oo, atradu gigantiskus čiekurus!

Pēc kāda laiciņa sākās žogs, kura iekšpusē bija liels auto stāvlaukums, piknika galdi, kafejnīcas un citas tūristiem paredzētas lietas. Turpinājām soļot gar šo žogu, līdz izdzirdējām, ka kāds mums svilpj. Palūkojāmies atpakaļ un ieraudzījām policistu, kas teica, ka mēs patlaban bradājam pa aizsargājamu teritoriju, un mums vai nu jāiet pa žoga iekšpusi vai jākāpj lejā uz pludmali. Izlēmām pārkāpt pāri žogam un izpētīt iekšteritoriju. Izmantojām civilizētas labierīcības, bet pēc tam smējāmies, ka tad jau labāk dodam priekšroku trīs priedēm, nevis šāda paskata publiskajām tualetēm. Pēcāk devāmies lejup uz pludmali, kur turpinājām cīņu ar mīkstajām smiltīm.

Visgrūtākais šīs dienas posms bija atkal uzrāpties Dune du Pilat virsotnē. Dažkārt šādos mokošos brīžos domāju, kāpēc gan es to visu daru, kāpēc šitā jāmokās, bet... es bez šādiem sevis izaicinājumiem vienkārši nevaru, turklāt skati, kas paveras pēc sevis pārvarēšanas, vienmēr ir tā vērti. Vienmēr. Tas piedod dzīvei garšu. Kamēr mēs vilkāmies uz virsotni, visi sastaptie cilvēki vai nu smaidīja, vai uzjautrinājās par mums. Kāpēc? Te pūzdami un elsdami kāpj cilvēki pat bez somām, tad nu ieraudzīt tādus ar mantām apkrāvušos ceļotājus kā mēs, viņiem varēja šķist visnotaļ uzjautrinoši.

Šovakar debesis bija skaidras, un baudījām skaistu saulrietu. Vēji gan zēģelēja kā negudri, tāpēc sēdējām satuntulējušies guļammaisos.

Pēc saulrieta devāmies uz autobusa pieturu, lai noskaidrotu, cikos rīt ir pirmais autobuss. Plkst. 7.00 – perfekti! Tad paspēšu laikā uz nākamo vilcienu! Pēc autobusa saraksta izpētes sākām lūkoties pēc teltsvietas. Kā jau mums bija licies, Dune du Pilat nudien ir aizliegts kempingot. Ha, ha, bet pagājušo nakti uzslējām telti tieši uz pašas kāpas! Šovakar metām aci uz auto stāvlaukuma pusi, kas bija ar jauki nopļautu zālīti klāts, bet tad atradām tur vēl vienu kempingošanas aizlieguma zīmi un izlēmām, ka varbūt nav diez ko gudri sliet telti tieši pie zīmes. Atradām gana gludu vietu mazliet citā teritorijā, uz kuru aizlieguma zīme varbūt gluži nedarbojās (lai gan cik man zināms, Francijā „wild camping” vispār kopumā ir aizliegti). Sākām sliet telti, kad mūsu virzienā tuvojās trīs cilvēki ar lukturīšiem. Izslēdzām savus lukturīšus. Cilvēki mūs tomēr pamanīja, bet kaut ko nomurmināja: „Vai, te ir jaunieši!” un aizgāja citā virzienā. Pabeidzām celt telti. Es stāvēju ceļa otrā pusē un tīrīju zobus, kad pamanīju, ka mums tuvojas kāds formā tērpies vīrs ar dīvainu rīku rokā. Pirmā doma: „O ou, policija vai apsardze...”, otrā doma: „Sasodīts, kaut kāds aizdomīgs tips; ak nē, mans nazis atrodas teltī, bet es esmu šeit!”. Izrādījās, tas bija kaut kāds zāles pļāvējs, kurš interesējās, kur var atrast kaut kādu vietu. Fabian teica, ka viņam arī pirmā doma bija, ka nāk policists. Bijām riktīgi priecīgi, ka tas nebija vis nekāds policists, bet gan tikai parasts zāles pļāvējs. Tiesa, netikām gudri, kāda suņa pēc tumšā laikā apkārt staigā zāles pļāvējs, kurš nezina kā atrast kādu vietu, ja viņš šeit strādā. Dīvaini. Lai nu kā tur ar viņu būtu, līdām teltī un likāmies uz auss. Pēc brīža mums garām atkal aizčāpoja kāda cilvēku kompānija. Nudien nevarējām saprast, kāpēc te visu laiku kāds staigā garām.