30. janvāris

Ohohoho, pa nakti gan pamatīgi piesnidzis!!!

Tik sniegotā dienā, turklāt ņemot vērā, ka ciematā bijām vien 7 cilvēki, prāts uz strādāšanu dikti nenesās. Ar Lea gan devāmies uz Hotellerie krāsot sienas. No sākuma vien laiski pieslīpējām pāris pleķus, tad mazliet pļāpājām, sildoties pie radiatora, bet pēc kāda laiciņa Hotellerie ienāca amerikānis un prasīja, vai vēlos iet palīgā atbrīvot mašīnu no sniega, jo viņam dots uzdevums aizbraukt uz vienu ciemu pēc vistas gaļas, bet uz citu ciemu pēc maizes. Es piekritu, jo man nudien patīk tīrīt sniegu. Kad izgājām ārā, amerikānis teica, ka paņēmis līdzi manu fotokameru (Eric atvainojās, ka bez atļaujas ielauzies manā istabā, bet viņš zinājis, ka es tikai priecāšos par kameras paņemšanu...), tā ka es viņam varu pievienoties braucienā uz ciematiem, jo tāpat jau citi šodien īpaši nestrādā, piemēram, armēnis devās ciemos pie mūsu kaimiņa aitu vīra. Mašīna bija kārtīgi apsnigusi un apsalusi, tā ka pagāja kāds laiciņš, kamēr noberzām no stikliem sniega un ledus maisījumu. Pēcāk gan ar izbraukšanu neveicās tik labi, kā varētu vēlēties. Nācās gan šķūrēt sniegu, gan stumt mašīnu, gan kaisīt smiltis zem riepām, gan beigu galā uzlikt ķēdes. Vienā brīdī pie mašīnas izkustināšanas darbiem palīgā atnāca arī Benjamin, kurš gan šeit piekāpa tikai, lai izņemtu pastu, un ha, hāaa, es tieši saņēmu vēstuli, juhūūū! Benjamin redzēja, ka dodos līdzi amerikānim, bet lai gan zināja, ka man teorētiski būtu jābūt Hotellerie un jākrāso sienas, neko neiebilda. Ja nu kas mums bija attaisnojums – mana līdzbraukšana bija nepieciešama gadījumā, ja vajag palīdzību stumšanā, turklāt amerikānim nav mobilā telefona, bet man ir, un ja kas atgadītos (ptu, ptu, ptu), tad es varu mēģināt sazvanīt ciematu. Ak, sniegotā pasaule tik skaista! Ik pa brīdim braucot pa mūsu ceļu apstājāmies, lai veiktu kādus fotouzņēmumus, bet diemžēl nav tādas kameras, kas spētu iemūžināt to, cik lieliski viss izskatās īstenībā... Brīžiem pilnībā vārtījos pa kupenām, lai kadrā nemaisītos kādi nevēlami koku zari. He, he, domājot, ka dienu pavadīšu krāsojot sienas, pat nebiju uzvilkusi ziemas jaku, par biksēm nemaz nerunājot, arī cimdi un cepure nebija līdzi, bet tas nekas. Labāk ātrāk aizšmaukt prom no ciema, kamēr kādam nav radušies jautājumi vai iebildumi. Redz, tā jau tie piedzīvojumi tev uzglūn no stūra, kad tos negaidi. Arī abos ciematos kādu laiciņi pavadījām fotografējot un sajūsminoties par ziemu. Tā nu beigu galā pateicoties foto pauzēm un sniegoto ceļu dēļ pat mazliet nokavējām pusdienas. Ups, Lus La Croix Haute sagādātā vista nepaguva nokļūt uz pusdienu galda, kur tai bija paredzēts būt, ha, ha, ha...

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres - bez ķēdēm no mūsu ciemata ārā netikt

Francija, Vaunieres, mūsu ceļš

Francija, Vaunieres, mūsu ceļš

Francija, Vaunieres, mūsu braucamrīks

Francija, Vaunieres, mūsu ceļš

Francija, Vaunieres, mūsu ceļš

Francija, Vaunieres, mūsu ceļš

Francija, Vaunieres, mūsu ceļš

Francija, Lus La Croix Haute

Francija, Lus La Croix Haute

Francija, Lus La Croix Haute

Francija, Lus La Croix Haute

Francija, Lus La Croix Haute

Francija, Lus La Croix Haute

Francija, Saint Julien En Beauchene

Francija, Saint Julien En Beauchene

Francija, Saint Julien En Beauchene

Francija, Vaunieres

Pēcpusdienā braucām pie Patricia, kur es lielāko daļu laika pavadīju mācoties, kā taisīt šūpuļtīklu. Tehnika skaidra, tagad tikai jāsadabū rokā materiāli (Patricia piedāvāja savus materiālus, bet nē, tas būtu nejauki viņas labvēlību šādi izmantot), kaudze pacietības, un – aidā! – vakaros pie kamīna noderīga lieta vasaras atpūtas mirkļiem var tapt.

Francija, pa ceļam pie Patricia

Francija, pie Patricia

Francija, pie Patricia - šūpuļtīkla paraugs

Francija, pie Patricia - mācoties taisīt šūpuļtīklu

Pa dienu ar amerikāni bijām visus ciematus izbraukājuši ar ķēdēm uz riepām, tomēr dodoties pie Patricia, pirms lielā ceļa Lisa izdomāja, ka viņa negrib pa šoseju braukt ar ķēdēm. Tā nu vakarā atgriežoties uz mūsu ceļa nācās likt ķēdes atpakaļ. Smieklīgi – kamēr es un vāciete likām ķēdes, tikmēr armēnis un afrikāņu izcelsmes francūzis sēdēja mašīnā un izklaidējās... Pa to laiku no mugurpuses pietuvojās Sandrine ar savu auto, tāpēc nācās palīdzēt uzlikt ķēdes arī viņas braucamajam.

Kad pēc vakariņām istabā lasīju, pie durvīm pieklauvēja Yajye un piedāvāja nupat izceptu pastilu. Es prasīju, vai viņi lejā cep pastilas, uz ko viņš atbildēja apstiprinoši. Es mudīgi vēru ciet grāmatu un diebu lejā. Gribat Solveigu padarīt vairāk kolektīvu? Piedāvājiet pastilu cepšanu kamīnā! Kad nogāju lejā, pie kamīna bija tikai Lea, bet pēc kāda laiciņa pievienojās arī citi. Tā nu pavisam negaidīti pavadīju jauku vakaru cepot pastilas ar Lea, Lisa, Narek, Yajye. He, he, cenšoties tikt pie jauki apsvilušām pastilām, netīšām mazliet sakausēju sava džempera piedurknes galu, kas tagadiņ ož kā ar gludekli piesvilināta sintētika. Starp citu, gludeklis – makten nelietderīgs cilvēces izgudrojums, kuru manas acis nav redzējušas jau gandrīz piecus mēnešus...

Kopumā varu teikt, ka šī bija riktīgi forša diena – izšmaukšana no ciemata fotografēšanas un ziemas baudīšanas nolūkā, mācīšanās taisīt šūpuļtīklu, pastilu cepšana pie kamīna, bet visam pāri – bezgala skaista ziema.