10. janvāris

Aizvakar tika ieplānots šodien doties uz Gap, kur notika manifestācija saistībā ar asiņainajiem notikumiem Parīzē avīzes „Charlie Hebdo” redakcijā. Šī pilsēta, ja vien neinteresē iepirkšanās, nav īpaši saistoša, tāpēc jau pēc pirmā pilsētas apmeklējuma izlēmu, ka vairāk uz šo pilsētu nedošos. Tomēr varēja redzēt, ka mūsu darbiniekiem doties uz šo manifestāciju ir sasodīti svarīgi (kā jau īsteni francūži viņi dievina paust savu viedokli masu demonstrācijās), tāpēc izlēmu – nu labi, labi, šoreiz varu aizbraukt, lai nedomā, ka man viss pie kājas. Lai gan īstenībā man bija sajūta, ka, jā, protams, cik no nelielajām informācijas drupačām nojaušams, šis bija briesmīgs notikums ne vien Francijā, bet preses brīvības jomā vispārīgi, tomēr šķita, ka man šajā manifestācijā nav jābūt, jo: 1) šāda viedokļa paušana pēc būtības latviešu kultūrai nav raksturīga, tā ir franču mode; 2) nav skaidrs, kāda īsti ir jēga no šādas manifestācijas (šeit jāpiemin, ka tas nav piemiņas pasākums ar svecīšu nolikšanu) – loģiski domājošai sabiedrības daļai tāpat ir skaidrs, ka normāli cilvēki šādu agresiju neatbalsta (vai tad nu tas vēl ir publiski jāizrāda?), bet tiem, kam galvā viss sagriezies šķērsām, šāda manifestācija kaķim zem astes, tātad man rodas jautājums – kāds ir manifestācijas mērķis, kāda no tās jēga, ko cilvēki cer panākt?; 3) lai piedalītos šādā pasākumā, es gribu izprast notikušā būtību, pirmsākumus un rašanās fonu, nevis tikai uzklausīt šejienes francūžu viedokli par to, cik svarīgi šajā manifestācijā piedalīties, mani neinteresē sveši viedokļi, mani interesē fakti, no kuriem varu izveidot pati savu viedokli. Bet lai nu kā, kolektivitātes vārdā izlēmu piedalīties, ja jau francūžiem tas tik ļoti svarīgi. Tiesa gan, ja šī manifestācija notiktu kādā nudien lielā pilsētā, es atteiktos doties, jo iekulties kādos masu grautiņos vai teroristu uzbrukumos vienkārši kompānijas pēc  gan es nebūtu gatava.

Principā no rīta mums visiem bija norunāts plkst. 10.30 satikties, lai kopīgi sagatavotu pikniku, bet... beigu galā pie tā darbojos tikai es un Sandrine. Nekas daudz jau nebija jāgatavo, bet nu tomēr... Pēcāk Sandrine man jautāja, vai es varu uztaisīt plakātu „Je suis Charlie” latviešu valodā, jo tas būtu ļoti jauki, ja mēs varētu parādīt savu nostāju internacionālā veidā, uz ko es atbildēju: „Nē... tā ir franču kultūra, latviešu kultūrai tas nav īpaši raksturīgi...”. Sandrine vēlreiz jautāja: „Nu jā, bet tikai „Je suis Charlie”, neko vairāk jau nevajag!”, uz ko es teicu: „Es saprotu, bet kā es varu rakstīt kaut ko tādu, ja es šo avīzi pat ne reizi neesmu redzējusi??”. Man jau nav grūti uztaisīt plakātu, bet ja es līdz kaulam neizprotu šo notikumu, es vienkāršu nespēju kaut ko tādu uzrakstīt. Visa mana būtība iekšēji pretojas. Tas nav mans. Manā skatījumā, lai es taisītu jebkādu plakātu, man ir jāizprot tā jēga līdz pamatiem. Man ir jābūt skaidri noformulētam iemeslam, kāpēc es to daru. Jā, es varu pārkāpt sev pāri un piedalīties manifestācijā, kuras būtība man nav 100% līdz galam skaidra, bet dariet, ko gribiet, es netaisīšu plakātu. No rīta Lea man teica, ka ja man ir kādi jautājumi par šo notikumu, es varu droši jautāt. Bet kā jau iepriekš minēju – mani neinteresē viedokļi, mani interesē fakti. Bet francūži, protams, uzskata, ka viņu viedoklis ir vienīgais pareizais. Jā, es esmu pilnībā pret šāda veida agresijas izpausmēm pret preses brīvību, taču es gribu zināt, kādi bija šīs situācijas aizsākumi; es gribu izprast abas notikušajā iesaistītās puses, pirms sāku apkrauties ar dažādiem saukļiem. Un vēl jau tāds sīks faktors – jo lielākam bara efektam mani cenšas pakļaut, jo vairāk es tam pretojos...

Neviens gan manu atteikšanos taisīt plakātu ļaunā neņēma un tā pēc kāda laiciņa visi (es, Sandrine, Lisa, Lea, Narek, Tom, Aylan) devāmies ceļā. Vienīgais, kurš no ciematā esošajiem palika mājās, bija amerikānis; kā vēlāk noskaidroju, viņš gluži tāpat kā es nejuta vēlmi piedalīties manifestācijā, ja pietiekoši labi neizprot situāciju. Braucot mašīnā, Sandrine jautāja vācietei, lai viņa internetā apskatās, kur atrodas divi laukumi, jo vienā manifestācija sāksies ar galamērķi nokļūt otrā laukumā. Paga, paga, mēs ne tikai skatīsimies no malas, bet piedalīsimies?? Eu, kāpēc es to uzzinu tikai sēžot mašīnā??

Parasti Gap ir klusa un izmirusi pilsēta, bet šodien cilvēku bija pār pārēm. Īstenībā es biju gaidījusi, ka atbilstoši franču temperamentam šī manifestācija nebūs ne tuvu tik mierīga, kā tā īstenībā bija. Lielāko daļu manifestācijas pavadīju meklējot interesantus plakātus, cilvēkus un citas lietas, lai varētu nodarboties ar fotoaparāta pogu spaidīšanu. Tā bija iespēja būt kopā ar pārējiem, tomēr tajā pat laikā neņemt pārāk lielu dalību pasākumā, kura jēga man nav līdz galam skaidra. Iespēja vienlaicīgi būt notikumu virpulī, bet tajā pat laikā mazliet distancēties no tā.

Šķiet, ka francūži bērnus radina pie demonstrācijām, manifestācijām un streikiem jau kopš pašas mazotnes, jo visapkārt bija daudz bērnu ar plakātiem rokā. Tas jau labi, ka māca bērniem izteikt savu viedokli, bet vai šie ķipari maz apzinās, ko viņi šeit dara un kāpēc?

Visu gājiena laiku turpināju domāt, ar kādu mērķi ir šis pasākums. Par to jo īpaši lika aizdomāties tas, ka daļu gājiena pavadīja bungu grupa, kas bija atbilstoši, jo radīja vajadzīgo atmosfēru un piesaistīja uzmanību. Taču kas man galvā „neslēdzās kopā” – šī pasākuma asiņainie aizsākumi un bungu pavadībā dejojošie, ar draugiem pļāpājošie, priecīgie cilvēki. Ne jau visi, bet tomēr. Skaidrs, ka šis nebija piemiņas pasākums ar svecīšu nolikšanu un drūmām sejām. Šī nebija arī agresīva demonstrācija, lai pateiktu, ka cilvēki nosoda terorismu. Es teiktu, ka šī manifestācija bija vairāk ar domu parādīt, ka sabiedrībai nav vienalga. Bet lai vai kā, man tomēr radās sajūta, ka lielai daļai sanākušās tautas, bija vien liels prieks satikties ar draugiem un jautri pavadīt laiku, un manifestācija bija tikai lielisks iemesls, lai to darītu. Zinot nežēlīgos notikums žurnāla redakcijā, man šāda attieksme šķita dīvaina. Nevajag jau gluži sēru procesiju, bet nu mazliet cieņpilnāku attieksmi gan.

Francija, Gap. Manifestācija saistībā ar notikumiem avīzes "Charlie Hebdo" redakcijā

Francija, Gap. Manifestācija saistībā ar notikumiem avīzes "Charlie Hebdo" redakcijā

Francija, Gap. Manifestācija saistībā ar notikumiem avīzes "Charlie Hebdo" redakcijā

Francija, Gap. Manofestācija saistībā ar notikumiem avīzes "Charlie Hebo" redakcijā

Francija, Gap. Manifestācija saistībā ar notikumiem avīzes "Charlie Hebo" redakcijā

Francija, Gap. Manifestācija saistībā ar notikumiem avīzes "Charlie Hebo" redakcijā

Francija, Gap. Manifestācija saistībā ar notikumiem avīzes "Charlie Hebo" redakcijā

Francija, Gap. Manifestācija saistībā ar notikumiem avīzes "Charlie Hebo" redakcijā

Francija, Gap. Manifestācija saistībā ar notikumiem avīzes "Charlie Hebo" redakcijā

Francija, Gap. Manifestācija saistībā ar notikumiem avīzes "Charlie Hebo" redakcijā

Francija, Gap. Manifestācija saistībā ar notikumiem avīzes "Charlie Hebo" redakcijā

Francija, Gap. Manifestācija saistībā ar notikumiem avīzes "Charlie Hebo" redakcijā

Francija, Gap. Manifestācija saistībā ar notikumiem avīzes "Charlie Hebo" redakcijā

Francija, Gap. Manifestācija saistībā ar notikumiem avīzes "Charlie Hebo" redakcijā

Ak, visā šajā garajā pārdomu penterī aizmirsu pabrīnīties par to, ka pirms nedēļas vārtījos pa sniegu ietuntulējusies vissiltākajās drēbēs, bet šodien visu dienu pavadīju blūzē un adītā jakā, ar vasaras lakatiem ap kaklu. Janvārī!!!

 

Francija, Gap

Pēc manifestācijas Sandrine iedeva mums stundu brīvā laika. Pirmoreiz, kad biju šajā pilsētā, es 45 minūšu laikā paguvu izstaigāt visu vecpilsētu un pat aplūkot vienu fotoizstādi. Kad vēlos iepazīt kādu vietu, parasti izvēlos doties viena, bet tā kā pa šo pilsētu jau biju kārtīgi izklaiņojusies, tad šoreiz izlēmu palikt kopā ar Lisa un Lea. Pēc neilga laika vāciete izlēma doties „ķemmēt” apģērbu veikalus, kas noteikti nebija manu interešu lokā, tā nu paliku divatā ar francūzieti Lea. Aizčāpojām līdz informācijas centram (varbūt pilsētā tomēr ir kaut kas ievērības cienīgs, ko iepriekšējā reizē neatradu), bet tieši pāris minūtes pirms mūsu ierašanās ofiss bija aizklapēts ciets. Kāda neraža! Lea izdomāja, ka grib doties uz kafejnīcu, kas gluži tāpat kā veikals, nebija manā interešu lokā, tāpēc izlēmu turpināt blandīties apkārt viena. Iešāvās prātā ideja, ka varētu būt jauki atrast kādu grāmatu veikalu, kurā ir pieejama literatūra arī angļu valodā. Kā vilku piemin, tā vilks klāt – šeku reku, nepagāja ne pāris minūtes, kā uz stūra atradās grāmatu veikals. Pirmais, ko uzgāju angļu valodā – „National Geographic” decembra numurs, bet.... tas maksāja teju 6 EUR!!! Maķenīt tā kā par daudz vienam žurnālam. Izpētīju visus plauktus, bet grāmatas angliski neatradu. Devos pie pārdevējas (bez lielām cerībām, ka viņa runās angliski), lai noskaidrotu, vai viņiem ir kādas grāmatas angļu valodā, un man par lielu brīnumu viņa ne tikai runāja angliski, bet pat man laipni parādīja plauktu ar grāmatām angļu valodā. Tiesa gan, plaukts bija neliels un sastāvēja lielākoties no mīlas romāniem, tomēr... man izdevās atrast ko varen labu – Yann Martel grāmatu „Life of Pi”. Filma bija laba, cerams, ka arī grāmata būs tā vērta. Kamēr nodarbojos ar grāmatas meklējumiem, laiks palidoja vēja spārniem un pie mašīnas pārējie jau mani gaidīja. Ho, ho, nekas, nekas, lai jau kādreiz pagaida arī mani, citādi jau nav normāli, ka es visu laiku gaidu pārējos.