21. janvāris

Mmm, tās lielās, baltās, lēni krītošās sniegpārslas...

Turpināju savu restauratoriski smalko knibināšanos ap logu rāmjiem.

Pēcpusdienā devāmies pie Patricia. Pēc garās un nogurdinoši garlaicīgās tehniskās apspriedes vienīgie, kas gribēja doties pie Patricia, bijām es un amerikānis. Mums vajadzēja līdzi paņemt arī Tom, lai izlaistu viņu stiklinieka darbnīcā (nez kāpēc viņam bija uzticēts uzdevums vienas stikla durvis nodot labošanā). Beļģis ir visnotaļ uz nerviem krītoša, neizprotama persona, kas ir vai nu pārspīlēti labā noskaņojumā, vai nenormāli nikns, tāpēc bijām mazlietiņ sapīkuši, pamanot, ka viņš arī nāk uz auto. Smējāmies, ka vajadzēja izbraukt pāris minūtes agrāk... Tā kā grasījāmies doties ar vieglo automašīnu nevis busiņu, jo tā ir vienīgā pilnpiedziņas automašīna, bet šodien ceļš sniegots, tad stikla durvis iegāja mašīnā šķērseniski tikai sāniskā veidā. Ne es, ne Eric tur nesaskatījām problēmu, galu galā Tom varēja sēdēt blakus durvīm un tās maķenīt pieturēt. Bet šis dīvainais beļģu čalis kaut ko nomurmināja, ka uz sāna stikla durvis nekad neviens nepārvadā un centās izdomāt, kā durvis mašīnā ierūmēt plakaniski. Lieki piebilst, ka tas bija acīmredzami neiespējami. Tad viņš par to pamatīgi sadusmojās, nolamājās, paņēma durvis, un mums neko nesakot devās prom, turpinot lamāties. Šitik niknam cilvēkam ceļā labāk negadīties. Mēs nesapratām, kādi ir viņa nodomi, vai viņš maz grasās atgriezties, pasmējāmies, ka varētu vienkārši braukt prom, nemaz negaidot viņu. Eric prasīja: „Hmm, ko darīt, ko darīt?”, uz ko es atsmēju: „Griez mašīnu riņķī un braucam pie Patricia!”. Mazlietiņ ļauni, bet cik tad ilgi mums šitas niknais cilvēks būtu jāgaida?

Ha, ha, Patricia smējās, ka es kā parasti lidinos kādā citā kosmosā... Jā, ko darīt, ka vakaros esmu pārāk nogurusi, lai koncentrētos...

Dodoties atpakaļ uz ciematu un braucot augšup pa mūsu ceļu, nācās apstāties, jo priekšā bija mūsu ciema busiņš, kam Laura un Tom nupat bija uzlikuši ķēdes. Laura pienāca pie mūsu auto un teica, ka ir ļoti sapīkusi par mūsu (manu un Eric) rīcību, jo viņai bija jābrauc ar busiņu vest durvju rāmis uz remontu. Oi... Kurš to būtu domājis, ka durvju rāmja stiklošana ir tik steidzama, ņemot vērā, ka šis rāmis darbnīcā vārtījās jau ilgu, ilgu laiku, turklāt šeit nekas nenotiek pietiekoši lielā ātrumā. Mēs izstāstījām, kā Tom bez jebkādiem paskaidrojumiem, nikni lamājoties, bija ar visu rāmi aiznesies prom, un ka mēs viņu mazliet pagaidījām, un tad Laura teica, ka tādā gadījumā viss kārtībā. Mēs ar amerikāni klusībā uzgavilējām, he, he. Tiesa, tas tā nejauki sanāca, ka Laura dabūja speciāli braukt, bet nu kas padarīts, padarīts...