Vakarā izlēmu noskatīties vienu no jauniegūtajām filmām,
kuru gribēju redzēt jau sen – „Into the Wild”. Lieliska, iedvesmojoša filma,
tikai beigas.... njā, beigas sabojā visu filmas radīto noskaņu un galīgi nav
tādas, kā gribētos... Eh, nu kāpēc beigas bieži vien samaitā lielāko daļu
filmu? Bet lai nu kā, tagad gribas sadzīt rokā filmas pamatam izmantoto grāmatu
(kas piedevām sakņota patiesos notikumos) un izlasīt... Skatoties filmu domāju,
ka man arī tā gribētos (tikai varbūt mans galamērķis nebūtu Aļaska, bet kāds
manāmi siltāks reģions), taču ilgstoši viena gan kaut kur negribētu dzīvot, jo
lai gan bieži vien cilvēki liekas nogurdinoši, tomēr ir patīkami laiku pa
laikam būt foršā kompānijā. Filmas beigās pierādījās, ka šī mana doma ir
pareiza, jo pēdējā frāze, ko galvenais varonis pierakstīja – „hapiness only
real when shared...”
Skatījos filmu, kad pie durvīm pieklauvēja amerikānis un
teica, ka man noteikti vēlāk jāiziet laukā, jo debesis šonakt ir sasodīti
skaidras un zvaigžņu pilnas. Kad biju noskatījusies filmu, satuntulējos segās
un izkāpu laukā uz savas palodzes. Nudien, viņam bija taisnība (paldies par
informēšanu!)... Tik daudz, daudz zvaigžņu un upes čaloņa fonā... Iekāpu
atpakaļ istabā, paņēmu vēl vienu segu, ģitāru, un tad sēdēju ārā uz savas
palodzes, skatījos zvaigznēs un strinkšķināju ģitāru, līdz pirksti no aukstuma
vairs nejuta stīgas. Tik sasodīti lieliski! Vai gan pilsētā ko tādu es varētu
atļauties?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru