otrdiena, 2015. gada 13. janvāris

13. janvāris

Šodien atkal darbojos pie siltumnīcas izveides – griezu jumta plastiku, zāģēju un nagloju dēļus un tamlīdzīgi. No rīta bija daudz darāmā, bet pēcpusdiena bija vairāk kā tāda nīkšana, no kuras beigu galā biju sagurusi, bet tad.... oo, jēē, saņēmu riktīgi foršu pasta sūtījumu – vēstuli + divas paštaisītas koka rotas + manu mīļāko žurnālu + ar filmām pilnu jaunu atmiņas karti fotoaparātam... Ar aizrautību sāku lasīt GEO, un mans noskaņojums manāmi uzplauka.
Francija, Vaunieres - saņemtais pasta sūtījums
Francija, Vaunieres - saņemtais pasta sūtījums
Vakarā izlēmu noskatīties vienu no jauniegūtajām filmām, kuru gribēju redzēt jau sen – „Into the Wild”. Lieliska, iedvesmojoša filma, tikai beigas.... njā, beigas sabojā visu filmas radīto noskaņu un galīgi nav tādas, kā gribētos... Eh, nu kāpēc beigas bieži vien samaitā lielāko daļu filmu? Bet lai nu kā, tagad gribas sadzīt rokā filmas pamatam izmantoto grāmatu (kas piedevām sakņota patiesos notikumos) un izlasīt... Skatoties filmu domāju, ka man arī tā gribētos (tikai varbūt mans galamērķis nebūtu Aļaska, bet kāds manāmi siltāks reģions), taču ilgstoši viena gan kaut kur negribētu dzīvot, jo lai gan bieži vien cilvēki liekas nogurdinoši, tomēr ir patīkami laiku pa laikam būt foršā kompānijā. Filmas beigās pierādījās, ka šī mana doma ir pareiza, jo pēdējā frāze, ko galvenais varonis pierakstīja – „hapiness only real when shared...”

Citāts no filmas "Into the Wild" sākuma kadriem
Skatījos filmu, kad pie durvīm pieklauvēja amerikānis un teica, ka man noteikti vēlāk jāiziet laukā, jo debesis šonakt ir sasodīti skaidras un zvaigžņu pilnas. Kad biju noskatījusies filmu, satuntulējos segās un izkāpu laukā uz savas palodzes. Nudien, viņam bija taisnība (paldies par informēšanu!)... Tik daudz, daudz zvaigžņu un upes čaloņa fonā... Iekāpu atpakaļ istabā, paņēmu vēl vienu segu, ģitāru, un tad sēdēju ārā uz savas palodzes, skatījos zvaigznēs un strinkšķināju ģitāru, līdz pirksti no aukstuma vairs nejuta stīgas. Tik sasodīti lieliski! Vai gan pilsētā ko tādu es varētu atļauties?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru