Saki "JĀ" piedzīvojumiem! : 3. janvāris

Kā jau lielākoties, kamēr citi saldi šņāca, no rīta lietoju internetu. Man gan bija doma, ka šorīt varētu gulēt kaut līdz dienas vidum, bet tā kā vakar biju redzējusi, ka facebookā man ir vēstule, taču interneta lēnuma (lai gan, ja divu stundu laikā nav iespējams atvērt vēstuli, diez vai „lēnums” ir īstais vārds, te prasās kas stiprāks) dēļ pat nevarēju uzzināt tās sūtītāju, tad izlēmu tomēr pieslieties laicīgi. Un labi, ka tā, citādi amerikānis varētu ilgi, ilgi drebināties dzelzceļa stacijā... Viņš vakar bija atrakstījis man un Laura (pabrīdināju Eric, ka Laura ir diezgan sapīkusi, ka viņš patvaļīgi bija sev pagarinājis brīvdienu termiņu, un darbiniekiem nebija ne jausmas, kur viņš ir un kad atgriezīsies, tāpēc viņš beidzot aizsūtīja e-pastu arī viņai), cikos viņam pienāk rīta vilciens. Aplūkojot šīs ziņas izsūtīšanas laiku, sapratu, ka Laura amerikāņa e-pastu visticamāk nav izlasījusi, jo vakar tieši ap to laiku viņa man jautāja, vai lejas stāvā internets strādā, jo viņa birojā vispār nevienu lapu nevar atvērt. Tad nu man pirmā doma bija: „Sasodīts! Tas nozīmē, ka man jāiet modināt Laura, lai noskaidrotu, vai viņa šo ziņu ir lasījusi un lai es varētu dabūt auto atslēgu. Jācer, ka viņa neguļ... Jo ja gadījumā viņa guļ, tad noteikti būs sapīkusi par pamodināšanu un to, ka amerikānis tik vēlu padevis ziņu”. Par laimi viņas dzīvoklī bija pāris draugi vēl no jaungada svinībām, tā ka viņi visi bija pamodušies un viņa nebija sapīkusi par manu klauvēšanos gar durvīm. Kā jau paredzēju, viņa e-pastu vakar nebija izlasījusi... Ja es nebūtu pamodusies agrāk, lai izlasītu vēstuli, tad amerikānim nez cik ilgi vajadzētu gaidīt stacijā, īpaši jau tāpēc, ka viņam nav mobilā telefona, lai censtos sazvanīt biroju, kas gana arī nav nemaz tik viegli izdarāms, īpaši jau sestdienā, kad tur neviena nav...

Šorīt viss sasodīti apledojis, to gana skaidri konstatēju, kad izejot no mājas, lai dotos pie Laura, paslīdēju un piezemējos uz pēcpuses. Es gan par to īpaši nesatraucos, vairāk domāju par to, ka ja jau pagalms ir tik apledojis, tad arī ceļš līdz šosejai būs ledus klāts. Un tieši tā arī bija. Lai gan jāteic, ka braukt pa ledu man likās drošāk, nekā pa sniegu. Lai nu kā, veiksmīgi aizbraucu līdz stacijai un savācu amerikāni. Kad viņam teicu, ka Laura nebija izlasījusi e-pastu un viņam paveicās, ka es tomēr no rīta izdomāju pamosties agrāk un atvērt vēstuli, viņš teica: „Es zināju, ka tu noteikti izlasīsi, tāpēc arī rakstīju tev!”.

Arī braucot augšā pa mūsu ceļu viss vairāk vai mazāk bija štokos (nu ja neskaita pāris īpaši ledainas vietas, kur mašīna mazlietiņ vairāk gribēja vadīt mani, nevis ļauties manai vadīšanai, bet tomēr viss beidzās labi) pavisam netālu no mūsu ciema, sastapāmies ar pretimbraucošu Lauras draugu mašīnu, kas devās projām no svētku pavadīšanas šeit. Lai pateiktu atvadu vārdus, nācās apstāties, bet tā bija galīgi nelāga doma, jo uzsākt braukšanu, atrodoties uz apledojušas slīpas plaknes, bija teju neiespējami, un mašīna vienkārši sāka lēnām slīdēt atpakaļ pat ar bremzes pedāli. Labi, ka amerikānim ir liela braukšanas pieredze, tā nu viņš ieteica divus risinājumus. No sākuma izmēģināju iebraukšanu atpakaļgaitā mazlietiņ sniegā, bet tas nestrādāja. Tad nu neatlika nekas cits, kā atmuguriski doties līdz kādai plakanākai vietai, par laimi amerikānis palīdzēja ar stūrēšanu. Beigu galā veiksmīgi atrisinājām šo problēmu (un tas viss tikai tāpēc, ka nācās ceļa vidū apstāties...) un atgriezāmies ciematā.

Vēlāk Eric izpakoja savas pa pastu atnākušās Ziemassvētku dāvanas, no kurām vērtīgākā bija nazis, kuru viņš gribēja izmēģināt darbībā. Lai to izdarītu, viņš grasījās doties uz mežu kurināt ugunskuru, un piedāvāja arī man doties līdzi. Man bija izvēle – daudz plašākā sabiedrībā doties uz tuvējo ciemu skatīties suņu pajūgu sacīkstes un pēc tam slēpot, vai ar amerikāni doties uz mežu kurt uguni. Suņu pajūgu sacīkstes mani interesēja, bet pēcāk paredzētā slēpošana gan nē, turklāt man sasodīti patīk uguns un klusums, tāpēc laikam jau nav grūti uzminēt, kuru no variantiem izvēlējos. Turklāt vēlāk no pārējiem uzzināju, ka viņi beigu galā nemaz nebija devušies skatīties suņu pajūgu sacīkstes, bet gan tikai slēpot. Tāpēc varu 100% teikt, ka manis izdarītā izvēla bija pareiza.

Komplektā ar nazi amerikānim bija atsūtīts arī neliels stienītis ugunskura aizdedzināšanai (no sākuma ar nazi nogriež magnēzija skaidiņas, bet pēc tam ar tērauda asmeni aizšķiļ dzirksteles uz stienīša melnās malas). Eric ierādīja, kā apieties ar šiem rīkiem un uguns aizšķilšanu uzticēja man. Taisnības labad gan jāatzīst, ka jā, uguni ieguvu, bet neizdevās to noturēt uz ilgu laiku, arī amerikānim pēc tam bija tas pats. Beigu galā izlēmām nošmaukties ar sērkociņiem. Bet pēc būtības uguni iegūt izdevās arī bez sērkociņiem. Lai kā arī būtu ar uguns iegūšanu, tomēr ugunskurs bija iededzināts un varējām baudīt skaistās liesmas.