27. janvāris

No rīta darbojos pie apartamenta pārveides, kas būs paredzēts jaunam darbiniekam sākot no vasaras. Tādi sīki darbiņi kā naglu pieāmurošana gludi pie sienas un tamlīdzīgi. Pēcāk nomainīju amerikāni virtuvē, jo viņam bija jāpalīdz pie vakara vāvuļošanas „volunteer’s meeting” plānošanas, lai gan viņam visi šitie mītingi krīt uz nerviem ne mazāk kā man.

Pēcpusdienā šķūrēju sniegu, lai izveidotu taku materiālu pārnēsāšanai no viena punkta uz otru. Ak, gandrīz tikpat jauki kā rakņāties dārzā, tikai bez zemes smaržas...

Bet vakarā bija dienas briesmīgākā daļa – „Volunteer’s meeting”, kura pirmsākumi meklējami pagājušās nedēļas ceturtdienā. Ceturtdien kā katru nedēļu bija „Cafe house”, kuras laikā pārrunājām dažādas sadzīviskas lietas. Šoreiz šī mītinga vadītājs bija Narek. Parasti „Cafe house” iesākam ar kādu spēli/aktivitāti, kuras mērķis ir noskaidrot, kā nu katrs iepriekšējās nedēļas laikā juties attiecībā uz dažādiem jautājumiem. Lieki piebilst, ka tā ir tīrā laika šķiešana... Tad nu ceturtdien Narek sāka ar skarbu sakāmo, ka viņaprāt šādas spēles ir muļķīgas un nevajadzīgas, labāk uzreiz ķerties vērsim pie ragiem. Jā, viņš to izdarīja diezgan asā un skarbā veidā, bet personīgi es atbalstu tiešu komunikāciju, nevis viedokļu izteikšanu maskējot aiz smaidiem un pūkainiem vārdiem. Nākošajā rītā Lisa teica armēnim, ka viņš bija viņu pamatīgi nokaitinājis ar šādu viedokļa paušanas veidu, un beigu galā pēcpusdienā viņiem bija kārtīga vārdu apmaiņa kopā ar Laura. Rezultātā Laura izlēma, ka šonedēļ mums jārīko mītings, kura laikā apspriestu kolektivitāti un tamlīdzīgas lietas, jo viņai šķiet, ka kopējā atmosfēra ir mazlietiņ sabojājusies. Tad nu šodienas „Volunteer’s meeting” galvenā tēma bija kolektīvā dzīve. Sākām katrs ar sava viedokļa izteikšanu - Lisa, Narek, Lea domā, ka mēs pārāk maz laika pavadām kopā un ka mums trūkst grupas vienotības. Es un Eric pa lielam nekādas problēmas kolektīvajā dzīvē nesaskatām, jo abi esam gana introverti tipi, kam patīk brīvo laiku pavadīt savā nodabā. Darbinieki (šeit gribu precizēt, ka ar vārdu „darbinieki” es blogā apzīmēju cilvēkus, kas šajā vietā ir tādi kā galvenie un dzīvo ciematā katrs savā apartamentā, angliski viņi tiek dēvēti par „permanent staff”; savukārt ar vārdu „strādnieki” es apzīmēju cilvēkus, kas katru dienu ierodas šeit, lai darbotos praktiski pie remontdarbiem un citām lietām, viņi tiek dēvēti par „including team”) Sandrine, Benjamin, Laura teica, ka briesmīgi lielas problēmas mūsu kolektīvajā dzīvē viņi nesaskata, lai gan, protams, būtu jauki, ja mēs pavadītu vakarus kopīgās aktivitātēs, taču viņi izprot vajadzību pēc personīgā laika. Man nudien šķiet, ka daļa cilvēku cenšas atrast problēmas tur, kur to nav. Hei, nekas nav perfekts, kāpēc jūs gribat izveidot perfektu kolektīvo dzīvi? Lisa teica, ka mēs šeit esam, lai dalītos ar kultūrām un viens otru iepazītu, es teicu, ka esmu šeit lai labāk iepazītu sevi, un nevaru to darīt sēžot kopā ar pārējiem. Un man personīgi nudien ir lielisks līdzsvars starp kolektivitāti un personīgo laiku – pa dienu sanāk darboties kopā ar pārējiem, ja vakaram ir ieplānots kas mani interesējošs, es piedalos, ja nē, tad dodos uz savu istabu lasīt grāmatu, rakstīt vai darīt citas mani interesējošas lietas, tāpat arī ar brīvdienām – ja pārējo intereses sakrīt ar manējām, es pievienojos, ja nē, tad nepievienojos. Nekādu problēmu... Pie šī punkta armēnis iebilda, ka jā, viņš arī ne vienmēr atsaucas visiem piedāvājumiem, ja tie viņu neinteresē, taču ja viņš redz, ka visi grasās kaut kur doties, tad viņš arī dosies tikai tāpēc, lai neatdalītos no kolektīva. Man tas liekas gana skumji – kura dzīvi viņš dzīvo – savu vai kaut kādu mistisku iedomātu kopēju dzīvi? Nekad neesmu darījusi kaut ko tikai tāpēc, ka „visi tā dara”. Ja? Nu un! Man pie kājas! Es dzīvoju savu dzīvi un daru, ko es gribu, nevis ko citi grib, lai es daru. Kā piemēru viņš minēja manu dzimšanas dienas pārgājienu, kurā viņš bija devies par spīti saviem nepiemērotajiem apaviem, jo gribēja mani iepriecināt. Šo piemēru es izmantoju, lai pajautātu Lisa, kur tad šajā gadījumā bija viņas kolektivitāte, jo viņa pārgājienā nepiedalījās. Uz ko viņa atbildēja, ka bija ar mani naksnīgā pārgājienā pāris dienas pirms tam, bet šajā vakarā bija nogurusi. Es teicu: „Ahā, redzi! Tas ir tieši tas pats, ka es arī vakaros esmu nogurusi no cilvēkiem un gribu mieru un klusumu, un laiku man pašai!”, bet viņa ir no cilvēkiem, kas īpaši citos neklausās. Šķiet, ka šī kolektivitātes „problēma” rodas, jo citi nespēj saprast, ka var būt interesanti pavadīt laiku savā nodabā. Bet šāds bija sarunas iesākums. Principā vislielākās problēmas mūsu brīvā laika pavadīšanā saskatīja tieši vāciete. Tika pacelts arī jautājums, ka bieži vien dažādi brīvā laika pavadīšanas varianti tiek noraidīti. Es teicu, ka mums ir ļoti dažādas intereses un nevar gribēt, lai visi vienmēr gribētu visur doties. Tas nav reāli. Bet turpinājums bija graujoši ģeniāls - vācietes personīgā problēma ar mani un amerikāni. Redz, viņu kaitina tas, ka mēs abi pavadām pārāk daudz laika kopā un viņa vairs nespēj saprast nedz mūsu jokus, nedz sarunas. Mēs esot izveidojuši atsevišķu „grupu”. Turklāt mēs tik daudz laika pavadām savā nodabā, ka viņai īsti ar mums nesanāk parunāties (viņa ir no tiem cilvēkiem, kam VIENMĒR un par VISU ir savs viedoklis. Es nepārspīlēju. Es parasti cenšos šādiem cilvēkiem mest līkumu, jo viņi ne tikai nepārtraukti runā, bet arī uzskata, ka viņu viedoklis ir vienīgais pareizais un cenšas mainīt arī pārējo viedokli.) Man liekas tikai pašsaprotami, ka jebkurā kolektīvā ir cilvēki, ar kuriem tev ir labākas attiecības nekā ar pārējiem, jo ir vairāk kopīgu interešu un līdzīgs skats uz dzīvi. Nevar gribēt ar visiem vienāda līmeņa attiecības, tas ir nereāli. Un es neredzu problēmu apstāklī, ka ir kādi privāti jociņi, ko visi nesaprot. Personīgi es neceltu nekādas pretenzijas, ja redzētu, ka viņa saprotas ar kādu personu labāk nekā ar citiem. Tas būtu tikai loģiski. Es nezinu, man šķiet, ka vislabākais veids kā kolektīvi sadzīvot ir vienkārši dzīvot pašam un ļaut dzīvot citiem, nenorādot viņiem, kas ir labi, kas nav un necenšoties viņus mainīt. Kopumā tik tiešām bija sajūta, ka šī mītinga galvenais iemesls bija vācietes neapmierinātība ar to, ka abi ar amerikāni pavadām  laiku kopā bez viņas...

Bet nu labi, labi, kolektivitātes vārdā pēc vakariņām nedevos lasīt grāmatu, kā biju iecerējusi, bet gan paliku ēdamistabā. Un nezinu kā, bet atkal aizsākās diskusija ar Lisa. Viņa teica, ka ar mani jau nav tik traki, jo bieži vien es pavadu vakarus kopā, taču amerikānis vispār nekad vakaros nav kopā ar mums. Es centos viņai iestāstīt, ka tā ir katra paša izvēle un mēs esam dažādi. Viņa teica, ka man vajadzētu vairāk laika pavadīt lejasstāvā ar pārējiem. Es teicu, ka mani interesējošās lietas ir tādas, ko varu darīt tikai vienatnē – lasīšana, rakstīšana, zīmēšana, dziesmu sacerēšana, instrumentu spēles trenēšana. Viņa iebilda, ka es varu lasīt un trenēt instrumentu spēli lejasstāvā. Hei, nav iespējams koncentrēties lasīšanai (īpaši jau svešvalodā) dzirdot, kā apkārt runā pārējie. Un instrumentu spēle ir individuāls process, kura laikā es tāpat esmu iegrimusi sevī, kāda gan jēga apkārtējiem no mans šķietamās klātbūtnes, ja reāli es domās esmu kur citur? Es teicu, ka negrasos mainīt savu personību un tas nemaz nav iespējams. Viņa teica, ka man tas nav jādara. Es iebildu, ka pirms brīža tieši to viņa rosināja mani darīt un tagad ir pretrunās ar pašas teikto, ko viņa noliedza. Tad viņa prasīja turpat sēdošajam puisim (kurš šeit kādu laiku atbraucis atpūsties no dzīves pilsētā), vai tad nu viņa tiešām būtu teikusi divas pretējas lietas vienlaicīgi, ko viņš apstiprināja. Ha! Bet nu tas jau neko nemainīja, jo kā minēju, viņa cītīgi uzskata, ka viņas viedoklis ir vienīgais pareizais. Tad viņa teica, ka mēs šeit esam, lai iemācītos sadzīvot kolektīvi, Narek ir mainījies, Lea ir mainījusies, arī Tom, kurš no sākuma bija ļoti nekolektīvs, uz beigām kļuva kolektīvs, man arī vajag mainīties. Jā, protams, katram piemīt dažādas īpašības, kuras vērts pamainīt uz labo pusi, bet ne jau kāds cits man norādīs, kas jāmaina. Turklāt var uzlabot īpašības, bet nevis personības tipu kopumā. Un ja es jūtos absolūti labi savā ādā, bet tev ir kādas problēmas ar mani, tad neba jau man jāmainās. Vienīgais cilvēks, kurš jācenšas mainīt, esi tu pats, lūdzu, neķeries klāt citu mainīšanai. Vāciete ieņēmusi galvā, ka viņa zina, kādā virzienā citiem jāmainās un uzskata, ka viņas viedoklis ir tas vienīgais pareizais. Nav tikai šis gadījums, bet katru dienu vērojami sīkumi, kurus neņēmos te aprakstīt. Jā, diemžēl ir cilvēki, kas domā, ka visu zina labāk par citiem... Un beigu galā, protams, viņa atkal ķērās klāt man un amerikānim. Spriežot pēc viņas izpausmēm, likās, ka tieši šis punkts, ka viņa nezina, par ko mēs runāja, viņu nomoka visvairāk. Ak, kā es neciešu, kad cilvēki cenšas savu degunu iebāzt VISUR. Tā vien šķiet, ka viņai vienkārši skauž, ka mēs esam mazliet vairāk draugi nekā ar viņu. Varbūt man būtu arī saņemtās vēstules jāiztulko angliski un jāizkar publiskai apskatei? Vai to sevī ietver kolektīvā dzīve? Visi visu zina par visiem un visi ir vienlīdz labi draugi? Utopiska un visnotaļ šausminoša iedoma. Man sāk likties, ka šīs iedomas: „gribu būt ar visiem vienlīdz labās attiecībās, gribu visu zināt, gribu ar visiem pļāpāt vienlīdz daudz” cēlonis varētu būt tas, ka varbūt skolā viņai nebija īpaši daudz draugu, ņemot vērā šo „gribu mainīt visus apkārtējos un vienmēr visu zinu labāk” personības veidu... Ej nu sazin...

Vēl jau šai mūsu „nekolektivitātei” iemesls ir atšķirīgie diennakts ritmi – es un amerikānis no rītiem ceļamies daudz agrāk nekā pārējie, loģiski, ka vakarā gribam ātrāk iet gulēt. Un ja pirms gulēšanas es vēl gribu paspēt padarīt kādas savas lietas, tad loģiski, ka nesanāk laiks kopīgai zvilnēšanai dīvānā... Piemēram, svētdien es biju lejasstāvā līdz plkst. 15.00 dienā (attiecīgi – daudz laika, ko potenciāli būtu varējusi pavadīt ar pārējiem), bet citi šajā laikā tikai modās augšā... 

Pēc visa šitā gan bija jauks vakars pie kamīna...