piektdiena, 2015. gada 23. janvāris

23. janvāris

„Maka a mountain out of a molehill...” – tā varētu būt dienas frāze attiecībā uz strīdiem par pilnīgākajiem sīkumiem jeb mušas izpūšana par ziloni.

Pēcpusdienā amerikānis man iedeva lasīšanai savu žurnālu, ko viņam atsūtījusi viņa ģimene. Tāds riktīgs āra dzīves, medību un tamlīdzīgu lietu žurnāls, bet vairāki raksti nudien interesanti. Kad Laura ienāca istabā, lai parunātos par braukšanu ziemā, ieraudzījusi žurnālu, viņa izbrīnīti iesaucās: „Ārprāts, ko tad tu lasi?”, he, he, he.

Pie Patricia šodien gribēju doties tikai es, Narek un viens puisis, kas šeit ik pa laikam atbrauc atpūsties no dzīves pilsētā. Tad nu Laura nāca runāties, vai es esmu ar mieru braukt, jo mūsu ceļš ir apledojis un apsnidzis, turklāt ik pa laikam snieg. Laura teica, ka darbinieki bija runājušies, ka ņemot vērā notikumu ar riepām, negrib mani piespiest braukt ziemas laikā, ja es pati to negribu. Varu derēt, ka šīs frāzes zemteksts īstenībā bija: „Solveiga, mēs negribam, lai tu brauc ziemā!”, bet ja viņi spēlē šādas pieklājības spēlītes ar sakāmā ietērpšanu skaistā kažokā, es arī varu spēlēt pretī, ka zemtekstu nesaprotu. Un tā nu es atbildēju, ka mani jau neviens nespiež braukt ziemā, pati gribu trenēties braukt un tāpēc man nav iebildumu šovakar braucot pie Patricia būt vienīgajam šoferim... Ja Laura tiešā tekstā pateiktu, ka viņi negrib, lai ziemā braucu, tad man nekas cits neatliktu, kā piekrist tam. Bet ja viņi spēlē paslēpes, es pretī. Ha, ha un vēlreiz ha!

Šovakar pie Patricia palikām arī uz vakariņām, es paspēlēju klavieres, un īsāk sakot šis bija ļoti jauks vakars.

Atpakaļceļā uz mūsu kalnu ceļa bija „ideāli” braukšanas apstākļi – ledus un sniegs uz ceļa, tumsa un sniegošs sniegs, bet redz, ka veiksmīgi tiku ar izaicinājumu galā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru