„Maka a mountain out of a molehill...” – tā varētu būt
dienas frāze attiecībā uz strīdiem par pilnīgākajiem sīkumiem jeb mušas
izpūšana par ziloni.
Pēcpusdienā amerikānis man iedeva lasīšanai savu žurnālu, ko
viņam atsūtījusi viņa ģimene. Tāds riktīgs āra dzīves, medību un tamlīdzīgu
lietu žurnāls, bet vairāki raksti nudien interesanti. Kad Laura ienāca istabā,
lai parunātos par braukšanu ziemā, ieraudzījusi žurnālu, viņa izbrīnīti
iesaucās: „Ārprāts, ko tad tu lasi?”, he, he, he.
Pie Patricia šodien gribēju doties tikai es, Narek un viens
puisis, kas šeit ik pa laikam atbrauc atpūsties no dzīves pilsētā. Tad nu Laura
nāca runāties, vai es esmu ar mieru braukt, jo mūsu ceļš ir apledojis un
apsnidzis, turklāt ik pa laikam snieg. Laura teica, ka darbinieki bija
runājušies, ka ņemot vērā notikumu ar riepām, negrib mani piespiest braukt
ziemas laikā, ja es pati to negribu. Varu derēt, ka šīs frāzes zemteksts
īstenībā bija: „Solveiga, mēs negribam, lai tu brauc ziemā!”, bet ja viņi spēlē
šādas pieklājības spēlītes ar sakāmā ietērpšanu skaistā kažokā, es arī varu
spēlēt pretī, ka zemtekstu nesaprotu. Un tā nu es atbildēju, ka mani jau
neviens nespiež braukt ziemā, pati gribu trenēties braukt un tāpēc man nav iebildumu
šovakar braucot pie Patricia būt vienīgajam šoferim... Ja Laura tiešā tekstā
pateiktu, ka viņi negrib, lai ziemā braucu, tad man nekas cits neatliktu, kā
piekrist tam. Bet ja viņi spēlē paslēpes, es pretī. Ha, ha un vēlreiz ha!
Šovakar pie Patricia palikām arī uz vakariņām, es paspēlēju
klavieres, un īsāk sakot šis bija ļoti jauks vakars.
Atpakaļceļā uz mūsu kalnu ceļa bija „ideāli” braukšanas
apstākļi – ledus un sniegs uz ceļa, tumsa un sniegošs sniegs, bet redz, ka
veiksmīgi tiku ar izaicinājumu galā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru