28. janvāris

Nezinu, šodien bija sajūta, ka dienas garumā neko prātīgu īsti neizdarīju, te palīdzēju šeit, te atkal tur... Man liekas, ka mēs esam pārāk daudz cilvēki un ne pārāk labi organizēta darba struktūra. Tieši to es arī pateicu Laura kā lielāko problēmu, kad šodien bija aci pret aci tikšanās. Šitādas tikšanās ar brīvprātīgajiem laiku pa laikam Laura rīko, lai novērtētu, kā mēs jūtamies projektā un tamlīdzīgi. Kā secinājumi bija, ka: 1) pēc vakardienas sarunas man vajadzētu censties mazliet vairāk laika pavadīt kopā ar citiem (bet tajā pat laikā viņa piekrita, ka vakardienas diskusija galvenokārt bija saistībā ar vācietes iebildumiem pret mani un amerikāni, nevis kolektivitāti kopumā), lai gan es centos iebilst, ka savu personības tipu es taču nevaru mainīt; 2) vajadzētu mazlietiņ nopietnāk pieiet franču valodas apguvei; 3) visbriesmīgākā ziņa no visām – ņemot vērā atgadījumu ar riepām, darbinieki izlēmuši līdz pavasarim man neļaut sēsties pie stūres (šeit gan gribu piebilst, ka sēžot mašīnā, kuru vada dažs labs, kas ir iedomājies, ka ir sazin cik labs braucējs, lai gan ir tikai viena gada braukšanas pieredze, es jūtos daudz nedrošāk nekā ar sevi pie stūres, jo vismaz es apzinos, ka neesmu labs braucējs un lieki neriskēju).

Ha, hā, tiku pie vēl viena „īstu vīru žurnāla” izdevuma. Armēnis brīnījās, ko tad es tur lasu, vai tik tiešām par bisēm un tamlīdzīgiem stroķiem, par ko es dikti smējos un teicu, ka te ir atrodami arī raksti par pārgājieniem un āra dzīvi, ne tikai par medību ieročiem.