16. janvāris

Ha, ha, šorīt no rīta kāds bija pastāstījis Nils un Benjamin, ka es vakar biju pilnīgi pārliecināta, ka šodien būs sestdiena, tad nu šie mētāja jociņus: „Kaut arī Solveiga gribēja piektdienu iemainīt pret sestdienu, jums tomēr šodien jāstrādā...”.

Šodien Vaunieres pameta Pierrick – franču brīvprātīgais. Viņa projekts gan bija paredzēts 6 mēnešu garumā, taču pēc visādiem notikumiem, darbinieki izlēma, ka viņš nav šim projektam gatavs, un mēneša laikā viņam šī vieta jāatstāj. Tomēr pēc šādiem tādiem pēdējo dienu notikumiem viņš pilnībā zaudēja darbinieku uzticību, un viņam tika pieprasīts atstāt Vaunieres vienas dienas laikā. Au revoir! Pierrick bija vairāk kā pusaudzis, nevis kā brīvprātīgais, tāpēc visi atviegloti uzelpoja, ka šis te vairāk negrozīsies.

Pēcpusdienā bija ieplānots doties pie Patricia, bet pirms tam aizbraukt uz Veynes un autoservisā samainīt vienu saplēstu auto riepu pret jaunu un aizvest Tom uz dzelzceļa staciju, lai šis var apmainīt vilciena biļetes. Viss beidzās ar to, ka līdz Patricia nemaz nenokļuvām, toties vienas riepas vietā nācās apmainīt veselas trīs riepas, bet par visu pēc kārtas. Lielākā daļa cilvēku bija noguruši un vienīgā pie Patricia gribēju braukt es un vēl arī Tom, bet tikai tāpēc, ka viņam vajadzēja apmainīt vilciena biļeti. Šeit mana bloga uzticīgākajiem lasītājiem varu pieminēt, ka Tom ir tas nīkulīgais beļģu čalis, kas pēc kāpiena uz Quigouret grasījās skriešus bēgt prom no nikna suņa. Es biju sapratusi, ka Tom jānokļūst dzelzceļa stacijā, jo viņš grasās nedēļas nogales laikā kaut kur braukt prom, un jau sapriecājos, ka pēc tam varēšu izbaudīt atrašanos automašīnā viena pati (brīvība!), turklāt Tom nav tā patīkamākā sabiedrība (un tas nav tikai mans personīgais viedoklis, bet arī lielākā vairuma pārējo cilvēku). Bet nekā, pa ceļam, par spīti manai franču valodas nezināšanai un Tom angļu valodas nudien katastrofālajām zināšanai (pareizāk sakot – angļu valodas nezināšanai), noskaidroju, ka viņam tikai jāapmaina biļetes un arī viņš dosies pie Patricia. Sasodīts! Tā kā es īsti nezināju, kur ir pagrieziens uz dzelzceļa staciju, tad teicu Tom, lai viņš cītīga lasa visas zīmes un mani laicīgi brīdina. Kad biju jau pabraukusi garām īstajam pagriezienam uz dzelzceļa staciju, Tom iebļāvās: „Look! There it was!”. Jāpiebilst, ka visu ceļu viņš bija vairāk vai mazāk klusējis, bet tagad tik pēkšņi iebļāvās, ka es automātiski pagriezu galvu viņa virzienā. Bet tajā pat mirklī sajutu, ka mašīna ar vienu sānu uztriecās virsū ietvei. Johaidī! Griežot galvu Tom virzienā, nepamanīju, ka ietve nevis turpinās paralēli brauktuvei kā līdz šim, bet ir izliekta uz brauktuves daļas pusi, tāpēc turpinot taisnvirziena kustību uztriecos šim izvirzījumam virsū. Un, iespējams, ka tik strauji griežot galvu, mazliet arī stūri pagriezu uz labo pusi, tā vēl jo vairāk pietuvojoties ietves izvirzījumam. No sākuma gan cerēju, ka par spīti triecienam, mašīnai nekāda skāde nav, bet jau pēc sekundes nobraucot atpakaļ uz brauktuves un izdzirdot metālisku skaņu, sapratu, ka lāga nav. Labi, ka otrā ielas pusē bija nosacīts stāvlaukums, kur apturēt mašīnu un aplūkot, kas nav riktīgi, citādi būtu nācies iesprūst ielas vidū, traucējot satiksmi pārējiem. Izkāpjot no mašīnas nācās konstatē to, par ko jau signalizēja metāliskais troksnis – abas labās puses riepas bija totāli sadragātas un bez gaisa. Labi, ka vismaz diski bija veseli un bojāta bija tikai gumijas daļa. Sasodīts, sasodīts, SASODĪTS!!! Ko darīt? Tom teica, ka mēģinās sazvanīt Vaunieres. Viņš vienu reizi pamēģināja, bet neviens klausuli necēla (telefons atrodas vienā no birojiem, bet tur ne vienmēr uz vietas kāds ir). Un tad viņš teica, ka dosies uz dzelzceļa staciju, lai tiktu galā ar savām vilciena problēmām. Tā nu viņš aizgāja uz staciju un pameta mani vienu ar salauztu auto uz veselām 30 minūtēm! Ģeniāli! Es viņa dēļ uztriecos uz ietves, un tad viņš ņem un pamet mani vienu... Paldies! Jau toreiz pēc mūsu pārgājiena es sapratu, ka viņš ir no tiem cilvēkiem, uz kuriem nevar paļauties, tas atkal guva apstiprinājumu. Iepriecinoši, ka Tom kā brīvprātīgais šeit bija tikai uz 2 mēnešiem un tuvāko nedēļu laikā viņa projekts beigsies. Atā, uz neredzēšanos!!! Šķiet, ka neviens pēc viņa šeit neskums. Tad nu pati centos sazvanīt mūsu biroju, un šoreiz – veiksmīgi. Izstāstīju Nils, kas par problēmu un prasīju, ko darīt. Viņš teica, ka sazvanīs autoservisu un pabrīdinās, ka vienas jaunas riepas vietā mums vajadzēs trīs riepas, un tad pats paņems instrumentus riepu nomaiņai un brauks uz Veynes. Pēc tam piezvanīju Patricia un pabrīdināju, ka šodien diemžēl neieradīsimies... Kad Nils ieradās, viņš cietušajai auto noskrūvēja riepas, apakšā palika koka bluķus, un ar otru mašīnu devāmies uz auto servisu. Nils jokojās, ka lai nepārdzīvoju, jo viņam birojā bija garlaicīgi, un šitas pasākums ir interesantāks par nīkšanu pie datora un papīriem, taču tas, protams, nenozīmē, ka jācenšas salauzt visas automašīnas. Man patīk, cik viņš parasti visu mierīgi uztver. Dabūjuši jaunas riepas, devāmies atpakaļ pie cietušā auto. Trakākais, ka pēc visiem šiem stresiem man atkal vajadzēja braukt, jo bijām trīs cilvēki un divas automašīnas, bet no šiem trīs cilvēkiem tikai diviem bija autovadītāja apliecība, un viens no šiem cilvēkiem biju es. Ahhh, visam piedevā atpakaļceļā bija „ideāli” braukšanas apstākļi – tumsa un pamatīga lietusgāze, turklāt Tom kā blakussēdētājs, kurš, šķiet, savu vainas dalu notikušajā nemaz neapzinājās... Protams, šoferis biju es un tā bija mana vaina, ka nepamanīju ietvi. Bet... ja es būtu braukusi viena pati, nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis, jo neviens jampampiņš ar pēkšņu kliedzienu nebūtu novērsis manu uzmanību no ceļa. Totāli stulbs veids, kā sabojāt riepas – uzbraukt uz borta. Pirms pāris nedēļām veiksmīgi tiku galā ar apledojušu kalnu ceļu, bet še tev – gaišā dienas laikā uzbraucu uz ietves un saplēšu divas riepas. Izcili! Lai gan no otras puses – tās ir tikai riepas, nav jau neviena cietušā, negadījumā nebija iesaistītas citas automašīnas vai, ptu, ptu, ptu, cilvēki. C’est la vie...

Nezinu kādā kārtā, bet vakarā tiku pie nosacītas angļu valodas nodarbības, kuras laikā amerikānis centās mani izglītot ar viņaprāt man noderīgiem vārdiņiem (visi saistībā ar dabu, pārgājieniem, kalniem, dzīvniekiem)... Tas manāmi uzlaboja manu noskaņojumu, paldies!