1. novembris

No rīta sakrāmējām mantiņas mašīnā, lai septiņu cilvēku pulkā (pieci brīvprātīgie, pastāvīgā darbiniece Sandrine un viens franču pusaudzis) dotos pretī dienvidu saulei. Mūsu pirmais galamērķis bija Marseille, pirms kuras apskates, protams, ieturējām pikniku. Pirms devos prom no Latvijas, man likās, ka nespēšu dzīvot bez jūras, bet šodien sapratu, ka lai cik ļoti mani fascinētu jūra, kalni mani aizrauj 100x vairāk. Protams, ideālā kombinācija ir kalni un jūra kopā vienuviet. 

Marseille

Marseille

Marseille

Marseille

Marseille

Pēc piknika braucām uz Marseille centra pusi, pa ceļam šur un tur piestājot, lai izraustos no mašīnas, aplūkotu apkārtni un pa reizei nospiestu fotoaparāta pogu. Oi, šitā kāpelēšana iekšā ārā no mašīnas mani gan tracina, īpaši ņemot vērā to, ka mašīnai durvis tikai vienā pusē, bet visi līdz ausīm bijām ierakušies mantu kaudzēs. Turklāt braucot ar mašīnu nevar tik labi sajust pilsētu. Es dotu priekšroku n-to kilometru joņošanai ar kājām...

Marseille

Marseille

Marseille

Marseille

Marseille

Pirmais kārtīgais apskates objekts bija bazilika, kas mani pārsteidza ar to, ka nekur nevarēja manīt kristietībai tik raksturīgos tēlus, bet gan kuģus un citus ar jūru saistītus simbolus. 

Marseille

Marseille

Marseille

Marseille

Marseille

Pēc bazilikas un pilsētas skata no augšas aplūkošanas devāmies vēl tuvāk centram, kur beidzot novietojām mašīnu stāvvietā un tālāk devāmies kājām.

Marseille

Marseille

Marseille

Marseille

Marseille

Marseille

Marseille

 No sākuma kopīgi palīkumojām pa dažādām ieliņām, bet tad mums tika iedots brīvais laiks ~45 minūtes. Ak jel, kas gan tas par brīvo laiku Francijas otrā lielākajā pilsētā aiz Parīzes? Bet nu neko, cik nu bija atvēlēs laiks, tik nu bija. Paļāvos intuīcijas aicinājumam un aizdiebu prom no pārējiem pretējā virzienā, līdz tālumā ieraudzīju vecu nocietinājuma mūri, uz kura varēja manīt cilvēkus. Oo, no turienes jāapveras labam skatam! Tā nu jozu uz turieni. Tuvojoties mūrim sapratu, ka tas ir muzejs, cerēju, ka ieejas maksa nebūs īpaši liela, jo dikti gribējās šo ostas pilsētu redzēt no augšas. No bazilikas gan pavērās skats uz visām pusēm, bet tas bija no ļoti liela gabala, bet no mūra bija jāpaveras skatam uz manā skatījumā skaistāko pilsētas daļu – vecpilsētu un ostu ar jahtām. Pie ieejas bija somu pārbaude. Apsargs kādas trīs reizes pārjautāja, vai man somā esot nazis (tos ienest muzeja teritorijā aizliegts). Protams, ka Solveigai līdzi bija nazis. Bet visas reizes šitā nešpetnā latvju meitene atbildēja noliedzoši, cerot, ka nesekos cītīgāka somas pārbaude vai vēl ļaunāk – metāla skeneris. Par laimi nekas tāds nesekoja un Solveiga priecīga tika cauri kontrolei bez naža konfiskācijas. Bija manāma norāde uz biļešu kasēm, bet tā kā muzejam man diemžēl laiks nepietiktu, tad izlēmu vienkārši doties tālāk cerībā tik uz skatu torni bez biļešu kontroles. Teritorijā (oo, cik liela teritorija ar man tik sirdij tuvo Vidusjūras arhitektūru) bija vairākas skatu platformas un arī pats galvenais skatu tornis, no kura pavērās fantastisks skats uz jahtu piestātni un pilsētu. Žēl, ka nesanāca laiks cietokšņa kārtīgākai izpētei, skatu izbaudīšanai un muzeja aplūkošanai (man šķiet, ka arī pašā muzejā es būtu varējusi ieslīdēt bez biļetes). Šķiet, ka šis bija labākais pilsētas skats no augšas, ko esmu redzējusi līdz šim, jo man tik ļoooti patīk ostu atmosfēra... Redz, tāpēc man tik ļoti patīk doties atklāt kādu vietu vienatnē, jo tad var paļauties uz savu intuīciju, kas parasti mani aizved uz vislabākajām vietām, kur citi slinkāki komandas biedri savu degunu bāzt neiedomājas . Jā, ja būtu aizgājusi kādā no tiem virzieniem, kur devās pārējie, būtu palaidusi gar degunu vislabāko šīs pilsēta skatu... Redz, cik svarīgi ir paļauties uz sevi.  Atpakaļceļu veicu gandrīz vai skrienot, nokavēju kādas septiņas minūtes, un par lielu pārsteigumu visi pārējie jau bija ieradušies un gaidīja mani. Baigi forši, kad jāsāk strādāt, tad neviens nav laikā, kad atvēlēta pavisam niecīga laika kripata pilsētas izpētei, tad visi ir laikā un bezmaz vai pukojas, ka es kaut kur čammājos. Diez kur mums būtu jāsteidzas? Eh, ja visu laiku būtu pavadījusi viena pati, būtu aplūkojusi 5x vairāk, bet nu neko... Vismaz zinu, ka ja Marseille man kādreiz sanāks pa ceļam, ir vērts piestāt uz kādu ilgāku brīdi un pie viena aplūkot šo pilsētu vēlreiz.

Marseille

Marseille

Marseille

Pēc tam devāmies uz kempingu, kas atrodas Cassis pilsētiņā. Pirmo reizi redzēju tādu kempingu – katrs placis atdalīts ar dzīvžogu, bet zāles vietā smalki akmentiņi. Visu laiku mani nepameta sajūta, ka atrodos Latvijas kapsētā, jo dzīvžogu teritorijas sadalījums nelielos četrstūros un tūjas  vienkārši nepārprotami radīja šādas asociācijas. Uzlējuši teltis, devāmies uz pilsētiņu vakariņu meklējumos. Mums bija līdzi gana daudz pārtikas un gāzes balons, bet Sandrine ierosināja nobaudīt kaut ko no vietējā reģiona virtuves. Es gan esmu absolūti pret laika šķiešanu kafejnīcās, bet nu vietējās virtuves iepazīšanas vārdā pārkāpu pāri šim savam uzskatam un nogaršoju austeres kārtīgā siera kausējumā. Ak, šķiet, ka pa visu dzīvi neesmu apēdusi tik daudz siera, kā tagad šeit divu mēnešu laikā...

Lai gan man ļoti patika Marseille vecpilsētas sadaļa un osta, tomēr Cassis atstāja vēl labāku iespaidu, jo bija daudzkārt mazāka, omulīgāka un ne tik tūristu piebāzta.

Pēc vakariņām visi bijām gana nosaluši (lai gan pa dienu valdīja īsti vasarīga svelme, pēc saulrieta uzreiz iestājās rudenīgs drēgnums), tāpēc devāmies atpakaļ uz kempingu. Aizdedzinājām pamestā kaimiņu placī atrastu lielu pretodu sveci (gandrīz kā ugunskurs), uzspēlējām vienu spēli, bet tad cits pēc cita aukstuma/miega pieveikti devāmies pie miera. Es nospriedu, ka telts jau diži lielu siltumu nedod, tāpēc labāk izmantošu izdevību (un to, ka zemi sedz akmentiņi, nevis slapja zāle) un nakti pavadīšu blakus teltij, veroties zvaigžņotajās debesīs. Mmm... Ha, kas to būtu domājis, ka kādreiz novembrī gulēšu ārā un vēršos naksnīgajās debesīs. Protams, lai nenosaltu, kārtīgi satuntulējos, uzvilku pat cimdus, un no aukstuma – ne miņas.