8. novembris

Pārsteidzošā kārtā ļoti saulaina diena praktiski bez mākoņiem. Man gan bija daudz plānu, ko vajadzētu sadarīt pa šo dienu, bet tik skaistos laikapstākļos, kas rudenī ir retums, būtu nepiedodami sēdēt iekšā. Tā nu pasūtīju visus darbiņus pāris mājas tālāk, sakrāmēju mugursomu un devos uz savu mīļo Quigouret. Pa ceļam satiku mūsu vienīgā kaimiņa – aitu vīra – jaunos suņukus. 

Vaunieres

Vaunieres

Ak, cik strauji mainās daba! Pilnīgi cita krāsu gamma, nekā pēdējā reizē, kad rāpos Quigouret. Vietām zāli un zemē sabirušās lapas klāja sarma, vietām bija atrodami ledus/sniega pārpalikumi, bet tajā pat laikā vietām auga puķes un sēnes. Skaisti!’

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Ai, kāda bauda sēdēt kalna galā, vērot apkārtni, nesteidzoties rakstīt vēstuli un vienkārši ļauties dabas skaistumam. Vēl joprojām grūti noticēt, ka man ir tā laime pavadīt gadu šajā apbrīnojamajā vietā...

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Izrādās, ka ne tikai armēnis ir apsēsts ar kokles skanējumu, bet arī amerikānis, šķiet, ka viņš pat vēl vairāk par armēni. Beigu galā aizpļāpājāmies tik tālu, ka viņš teica, ka kokles skaņas izvēlētos par pēdējo, ko dzird, pirms atstiepj kājas. Tas nudien ir apbrīnojami, cik ļoti cittautiešus fascinē kokles maigais skanējums.  Amerikānis man pat jautāja, cik es gribētu saņemt par to, ka spēlēju kokli, kamēr viņš iemieg... Ha, ha, ha... Vēlāk viņš jautāja, vai manai koklei ir vārds. Es teicu, ka nav un arī nemaz negribu dot vārdu. Amerikānis gan piedāvāja visādas vārdu versijas. Pēcāk ledusskapī meklēju pienu, lai pagatavotu savu kakao-kanēļa-piparu dzērienu, kad viņš teica: „Es zinu, kādu vārdu tev vajag dot koklei”, es pagriezos pret viņu un uzreiz sapratu, ko viņš ir iedomājies, un iesāku teikt: „Cinn...” un viņš teica: „Cinnamon!” (mhm, te daži domā, ka man ir atkarība no kanēļa...). Jap, vienlaicīgi sapratām viens otra domu, kas bija vēl jo smieklīgāk. Ai, šitas bija tik labs, ka tagad manu kokli nudien sauc par Kanēli. Vispār viss vakars bija tik smieklīgs, ka es smējos līdz asarām, vāciete pat sūdzējās, ka īsti nevar dzirdēt savu draugu Skype, jo es smejos pārāk skaļi, bet kad trepēs sastapu armēni, viņš teica, lai nākošreiz, kad smēķēšu zāli, pasaucu viņu arī, he, he, he. Amerikānis savukārt teica, ka ar tādiem smiešanās apjomiem es dzīvošu 200 gadu.