6. novembris

Kā viena no šīs dienas aktivitātēm bija darbnīca par kultūru atšķirībām, kuras ietvaros tika spēlēta simulāciju spēle „Albatross”, kas bija ļoti spēcīgs piemērs tam, cik ļoti nepareizas var būt uz stereotipiem balstītas notikumu interpretācijas. Spēles rīkotāji bija saģērbušies kā no kādas austrumu cilts. Pa vienam tikām aicināti iekšā telpā. Ienākot telpā, meitenēm tika novilkti apavi un zeķes, meitenes tika nosēdinātas uz grīdas, bet puiši uz krēsliem. Pēc tam viena no sievietēm pacienāja katru puisi ar ēdienu, bet meitenēm ēdiens tika vienkārši palaists pa apli apkārt, tas pats arī ar ūdeni. Vēlāk mums viss redzētais bija jāsadala faktos, sajūtās un interpretācijās. Protams, ka visi domājām, ka šī ir izteikti patriarhāla sabiedrība, kurā sievietei ir pavisam niecīga loma un noteicošais ir vīrietis, bet... bet patiesība bija pilnīgi citāda. Izrādījās, ka šajā ciltī tiek uzskatīts, ka zeme ir svēta un tā ir auglības simbols. Vienīgi sieviete, būdama dzīvības devēja, ir tiesīga skart zemi ar kājām un sēdēt uz tās, vīriešiem šādas tiesības nav. Tā kā arī ēdiens nāk no šīs svētās zemes, tad tikai sieviete to drīkst aizskart ar rokām un barot vīriešus, kuri paši nedrīkst ēst. Respektīvi – sabiedrība ir absolūti matriarhāla, un pretēji mūsu interpretācijai, kuru bija radījuši stereotipi par stāvokli sabiedrībā atkarībā no sēdēšanas pozīcijas un priekšrokas uz ēdienu, vīriešu loma šajā sabiedrībā bija niecīga. It kā tikai spēle, bet ļoti skaidri parādīja to, ka mēs bieži mēdzam interpretācijas uztvert kā faktus (daudziem bija problēmas atšķirt, kas ir fakts, kas ir interpretācija); ka bieži veidojam savu viedokli par kaut ko balstoties uz stereotipiem, kas var radīt absolūti nepatiesu realitātes interpretāciju; ka īstenībā nevar pat ticēt redzētajam/dzirdētajam, jo tu nekad nezini, kādi iemesli slēpjas zem tā.

Vakarā bija internacionālās vakariņas – katrai delegācijai bija jāgatavo kāds ēdiens/ēdieni no delegācijas pārstāvju valstīm. Kad pirms došanās EBD lasīju dažādu cilvēku pieredzi par dalību brīvprātīgajā darbā, mani visvairāk baidīja tieši šādi internacionālie ēdienu vakari, jo ar šausmām domāju, ko gan es tāda „nejēga virtuvē” varēšu uztaisīt... Bet tagad: „Internacionālais vakars? Oo, jā, lieliska iespēja nogaršot dažādus neparastus ēdienus! Ak, man arī kaut kas jāgatavo? Nekādu problēmu!”.  Uhh, tas gan bija traki, jo virtuve bija pilna (tik tiešām PILNA) ar cilvēkiem, bija jāgaida rindā uz katliem, uguni, krāsni, viens liels haoss... Bet pēc tam bija īstas gastronomiskās izvirtības. Lai gan no katra ēdiena uzliku uz šķīvja tikai pavisam mazu drusciņu, vienalga, kad beigās uz šķīvja atradās vairs tikai trīs kūku gabali, skatījos un domāju, kā lai iedabūju tos iekšā. Apbrīnojamā kārtā šeit palīdzēja indieša vārītā tēja (ingvers, tējas lapas, piens, kanēlis un citas garšvielas), kura pirmajā mirklī likās patīkami maiga, bet jau pēc sekundes bija varen asa. Bet izdzerot šo tēju vairs nebija sajūta, ka būtu neglābjami pārēdusies, un vēsā mierā varēju notiesāt visas kūkas.