Atkal pāris cilvēki man jautāja, vai esmu no Zviedrijas. Ha,
ha, būs kārtīgāk jāpapēta sava izcelsme.
Secināju, ka šis brīvprātīgo seminārs man patīk daudz labāk,
jo visi esam no līdzīgiem projektiem, un parunājoties ar cilvēkiem – visi esam
šeit nonākuši līdzīgu ideju vadīti. EBD seminārā katram projekti bija krasi
atšķirīgi un arī mērķi, kāpēc esam Francijā nebija tik līdzīgi. Šeit vairāk
tāda „savējo” sajūta.
Vakarā katrai grupai bija jāprezentē sava delegācija. Šis
uzdevums ar piebildi „prezentācijā jāiesaistās visiem brīvprātīgajiem” mums
bija iedots jau pirms kāda laiciņa. Kopā „Solidarites Jeunesses” esam 7
delegācijas no dažādiem Francijas nostūriem. Četras no delegācijām bija
izveidojušas video, attiecīgi tikai nospieda datora pogu, bet dzīvajā neko
nestāstīja/nedarīja, vienai grupai bija PowerPoint prezentācija, vienai bija plakāts
ar mutisku prezentāciju. Mums bija PowerPoint prezentācija ar bildēm, Lisa un
Eric pasakas veidolā stāstīja par mūsu projektu, es ar kokli veidoju dzīvās
mūzikas pavadījumu, un Narek darbojās pie slaidu pārslēgšanas. Mēs bijām
vienīgie, kuri prezentācijā bija iesaistījuši visus grupas dalībniekus kā
nākas. Vēlāk indietis teica, ka mana kokles mūzika tiešām radīja sajūtu, ka
tiek stāstīta pasaka. Jāāā, tātad mūsu mērķis bija sasniegts!
Ha, ha, iepriekš citi cilvēki domāja, ka viņu projekti ir
nekurienes vidū, bet ieraudzījuši mūsu prezentāciju, viņi saprata, ka ja kāds
no mums atrodas ārpus civilizācijas, tad tie esam mēs. Pastāv iespēja pēc
sešiem mēnešiem uz nedēļu samainīties ar kādu brīvprātīgo no citas delegācijas
un nedēļu strādāt citā vietā. Liela daļa izrādīja interesi par mūsu vietu, jo
neviens cits tik skaistā vietā neatrodas. Žēl, ka šo iespēju ir iespējams
izmantot tikai vienu reizi, jo ir trīs projekti, kuros es labprāt paviesotos –
vienā atrašanās vietas dēļ (dienvidi, saule, palmas), bet divos, jo viņi
restaurē pilis. Bet jebkurā gadījumā pēc visu prezentāciju noskatīšanās
sapratu, ka esmu sev visideālākajā vietā. Jā, es jau kādu laiku vairs
nepārdzīvoju par projektu un izbaudu visu kas notiek, un pārdzīvoju vienīgi par
to, ka laiks lido tik ātri... Kad ukrainis man prasīja, vai man pietrūkst
Latvija, nācās atbildēt, ka nē, nepietrūkst, jo... šeit ir pārāk skaista daba,
lai man gribētos domāt par līdzenumiem...
Kad ieradāmies uz prezentācijas telpu un viens ukrainis
prasīja, vai man somā ir vijole, es teicu, ka tur ir mans tradicionālais
instruments. Otrs ukrainis, kuru biju satikusi jau EBD seminārā, pirmajam
ukrainim teica: „Oo, šis instruments skan episki! Tu dzirdēsi!”. Vēlāk pēc mūsu
prezentācijas EBD seminārā satiktais ukrainis teica: „Es prezentāciju laikā
migu ciet, bet kad izdzirdēju tavu instrumentu, tā uzreiz pamodos. Skanējums ir
tik neaprakstāmi skaists!”.
Indietis vēlāk vakarā izrādīja interesi par kokli un
piedāvāja „jam session” kopā ar viņu. Kāpēc gan ne? Viņam bija vjetnamiešu
vargans un mutes ermoņikas. Kopā ar varganu kokle izklausījās ļoti labi. Pēcāk
arī samainījāmies ar instrumentiem. Man šķiet, ka no indieša varētu sanākt labs
kokles spēlētājs, bet no manis nekāds dižais varganotājs gan ne... Indietis arī
sasodīti jūsmoja par kokles skanējumu. Vēlāk mums pievienojās vēl kādi astoņi
cilvēki, no kuriem daži arī centās pastrinkšķināt kokli, pierunājām
amerikānieti padziedāt. Vēlāk ar meiteni no Vācijas un puisi no Indijas
devāmies lejā pie klavierēm, es paņēmu līdzi datoru ar notīm, tā nu līdz plkst.
1.00 naktī rāvām vaļā (spēlējām un dziedājām) visu rokmūzikas klasiku pēc
kārtas. Vislabāk mums ar vācieti skanēja „The Rolling Stones” dziesma „Paint It
Black”, to atkārtojām n-tās reizes. Ai, kā man pietrūkst klavieres...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru