20. novembris

Ceturtdiena klāt un mana virtuves diena arīdzan. Par visām receptēm un ēdienkarti atbildīga ir Laura, bet viņa patlaban ir brīvdienās, vien atstājusi ēdienkartes plānu. Tā kā pagājušajā nedēļā nenesās prāts uz kādu recepšu piedāvāšanu, tad šodienas ēdienkarti sastādīja Laura. Ha, ha, pie pusdienu saldā ieraudzīju „kūka – brīva improvizācija”, lai gan caurmērā visās citās dienās pierakstīts, kāda tieši kūka. Oo, laikam būs sapratusi, ka man labāk patīk eksperimentēt...

Eh, žēl gan, ka nevarēju darboties virtuvē viena pati, bet nācās darbus dalīt un piedāvāt kaut ko darāmu arī vienam franču pusaudzim. Protams, tas ir visnotaļ noderīgi, ja kāds palīdz nomizot un sašņikāt visus dārzeņus, bet tas darbošanās stils – iesākt kaut ko darīt, tad ik pa laikam iet uzsmēķēt, iedzert kafiju, pēc kāda laiciņa turpināt darāmo... Āāāāaaaaa!!! Šito franču pusaudzi glāba vienīgi tas, ka kopš agra rīta biju superlabā noskaņojumā + virtuvē biju paņēmusi līdzi datoru un varēju klausīties mūziku, kādu sirds kāro, citādi šis noteikti būtu dabūjis pa ausīm. Vakardien Lisa arī teica, ka viņai bija grūti ar viņu sastrādāties un tāpēc bija saukusi palīgā virtuvē arī mani, citādi nepaspētu pagatavot maltīti.

Kad rīta tikšanās punkta laikā amerikānis jautāja, vai man tik tiešām nevajag vairāk nevienu palīgu virtuvē, biju atteikusi, ka nevajag gan, bet tagad sāku šo lēmumu nožēlot, jo pie mums negaidīti ieradās grupa cilvēku, tāpēc pusdienas jāgatavo 17 personām, bet no tā franču pusaudža lielas jēgas nebija. He, he, virtuve pēc tam izskatījās kā karalauks, ar amerikāni traukus un virtuvi mazgājām veselu stundu. Nu labi, ja mazāk smietos, varbūt būtu to paveikuši ātrāk... Kad pēc pusdienām turpināju gatavot vakariņas, korejiete teica, ka es taču varu to darīt vēlāk vakarā, bet es atteicu, ka labāk pabeigšu uzreiz. Viņa teica: "Nu jā, tev jau tāds raksturs iesākto pabeigt..."

Teorētiski saldais ēdiens jātaisa tikai reizi dienā, otrā ēdienreizē ir vai nu jogurts vai augļi. Šim vakaram Laura pie saldā bija ierakstījusi augļus, bet man tas likās sasodīti garlaicīgi, tā nu izdomāju – labi, būs augļi, bet ne gluži svaigā veidā – krāsnī cepti āboli ar kanēli un cukuru. Šodien ieradās vēl viens franču pusaudzis ar trīs sociālajām darbiniecēm, viena no darbiniecēm pēc tam prasīja recepti ceptajiem āboliem. Ha, ha, ha, kāda gan tur recepte?

Opā, kopš šodienas mums ir divi interneta vadi. Nav jau gluži wi-fi, bet tomēr mazliet labāk kā viens vads. Septembrī par to būtu sasodīti priecājusies, bet tagad tas man ir diezgan vienaldzīgi... Varbūt vienīgi tas būs noderīgi dienās, kurās no rīta gribēsies pagulēt - tad pēcpusdienā, lai pārbaudītu e-pastus/publicētu blogu, nebūs jāgaida rindā.

Vakarā sēdēju savā istabā un lāpīju zeķi, kad pie durvīm pieklauvēja amerikānis un aicināja ekskursijā pa viņa un armēņa „pili” (lasīt: istabu), jo gribēja parādīt, cik ļoti viņi abi šo istabu ir uzlabojuši. Kamēr es sēdēju un centos saprast, cik nopietni man tas jāuztver, manā istabā ieradās arī armēnis, kurš savukārt piedāvāja doties pie viņiem skatīties filmu. Katrā ziņā abi šie piedāvājumi bija interesantāki nekā zeķes lāpīšana, tā nu devos vispirms ekskursijā pa viņu istabu, bet pēc tam paliku arī uz filmu. Pēc iepriekšējiem brīvprātīgajiem istaba bija katastrofālā stāvoklī un ļoti nemīlīga, bet šitie abi čaļi to pārvērtuši pagalam mājīgā miteklī un, salīdzinot ar manas istabas izmēriem, tā nudien ir „pils”, kā viņi abi smejoties to dēvē. Eh, tik omulīga un plaša istaba, ka labprāt mainītos vai arī vienkārši ievāktos uz dzīvi pie viņiem, he, he... Bet neko darīt – kamēr būšu prom, pie viņiem ievāksies jauns brīvprātīgais no Beļģijas, kas kopā ar mums pavadīs 2 mēnešus. Noskatījāmies filmu (kas pat izrādījās necerēti  laba), pēc tam sēdējām pļāpājām. Stipri vēlāk pievienojās mana istabas biedrene, kas nevarēja saprast, kur es biju pazudusi (hi, hi, hiii), vēl vēlāk arī vāciete. Atkal secināju, ka čaļu kompānija ir foršāka par kompāniju, kurā meitenes ir vairākumā...