7. novembris

Ak, žēl, ka brīvprātīgo treniņš jau beidzās, jo šis nudien bija jauks pasākums. Vai es minēju, ka organizācija „Solidarites Jeunesses” tika izveidota pēc Pirmā pasaules kara, lai caur kopīgu darbu dibinātu mieru starp Francijas un Vācijas iedzīvotājiem? 

Pirms ierašanās šajā seminārā man nebija nekādu gaidu, jo paredzēju, ka tas tieši tāpat kā EBD treniņš būs garlaicīgs un mans vienīgais prieciņš būs jaunas vietas apskate. Beigu galā lāga pat nekur ārā neizgāju (nebija jau arī īsti kur, jo lai gan daudz civilizētāka vieta par mūsējo, tomēr ciemats pagalam niecīgs un bez apskates vērtām vietām, turklāt visu laiku lija), toties daudz papļāpāju ar dažādu kultūru pārstāvjiem. Tā jau ir – jo mazāk sagaidi, jo vairāk dabū.

Tagad galva pilna ar vēl dažādām idejām, ko darīt pēc EBD projekta beigām, bet tad jau redzēs, jo manas idejas visu laiku mainās, turklāt dzīve ir pārsteigumu pilna. Kad viens puisis no Amerikas jautāja, ko grasos darīt pēc projekta beigām un es atbildēju: „Nezinu, dzīvošu un redzēšu”, tad viņš bija varen pārsteigts, jo viņš savā dzīvē visu radis izplānot uz priekšu.  Nē, man šķiet, ka vislabāk ir paturēt galvā idejas par kādiem sapņiem, ko gribas sasniegt, bet ļauties piedzīvojumu plūsmai un tad redzēt, kur tā tevi aiznes. 

Pēh, viss atpakaļceļš atkal bija bezgala lietains. Armēnis jau kādu laiku apsēsts ar kokles skanējumu un prasīja, lai es spēlēju, man nebija spēlējamais noskaņojums, tā nu iedevu kokli viņam un ierādīju pāris akordus. 

Oo, ierodoties Vaunieres, ieraudzīju savu vārdu uz melnās tāfelītes pie biroja durvīm, kas nozīmēja, ka man atnācis pasts! Jēē, vēstule ar mediatoriem bonusā!

Vakarā bijām plānojuši kopā ar Benjamin (kurš ir šīs nedēļas brīvdienu organizators) doties uz folkballi St. Julien en Beauchene ciematā, bet pārējie bija pārāk pārguruši no ceļa un vairs uz dančiem negribēja doties. Par laimi Sandrine un Laura arī plānoja doties uz balli, tā nu es devos kopā ar viņām. Mūzika bija riktīgi forša, vakara gaitā uzstājās divas atšķirīgas folkgrupas un beigās viens akordeonists (manā izpratnē – ermoņiku spēlētājs. Nez kāpēc viņi šeit ermoņikas sauc par akordeonu). Lielākā daļa uz dančiem bija atnākuši ar pāriem, tā ka diži daudz dancot nesanāca, vien pavisam nedaudz, bet toties izbaudīju vakaru kā lielisku folkkoncertu. Ieradāmies ap plkst. 21.30, bet projām devāmies tikai pašās beigās ap plkst. 2.00.