16. novembris

Jau vakar ar Chanok sarunājām, ka vienalga, kādi šodien būs laikapstākļi, dosimies pārgājienā. No rīta nelija, lai gan mākoņi bija uzsprūduši uz kalnu korēm, bet tas jau vien izskatījās daudzsološāk nekā vakardienas nepārtrauktās lietavas. Viena pati šādos laikapstākļos garā pārgājienā nedotos, bet kopā ar kādu – kāpēc ne. Piedāvājām arī pārējiem, bet vienīgais mums līdzi piekrita nākt Narek. Kad viņš jautāja, cik ilgs būs pārgājiens, amerikānis nosmējās: „Līdz saulrietam!”. Narek amerikāņa atbildi nesaprata un pārjautāja vēlreiz, uz ko amerikānis vēlreiz nosmējās: „Tās var būt 3 stundas, bet tikpat labi tās var būt arī 12 stundas, ar Solveigu nekad neko nevar zināt...”. Beigu galā gan armēnis izdomāja, ka nenāks. Kad prasīju, kāpēc šis pārdomājis, viņš teica, ka viņam tomēr šodien šādas tādas lietas jāizdara. Es smējos, ka droši vien nobijies, ka pārgājiens būs pārāk ilgs. Uz ko viņš atbildēja, ka mazlietiņ arī tas.

Izlēmām doties uz Quigouret. Jau kad devos tur iepriekšējo reizi, viens takas posms bija pārvērties strautā, bet uzmanīgi kāpelējot pa akmeņiem, bija iespējams izvairīties no pārmērīgas kāju samērcēšanas. Šoreiz strauts bija pārvērties upē un vairs nebija cerību sausām kājām veikt šo „takas” posmu. Tā nu nācās meklēt citu veidu, kā turpināt ceļu. Nu neko, rāpāmies augšup pa totālāko bezceļu, kas bija visnotaļ grūti, ņemot vērā, ka klints bija ļoti stāva un to klāja biezs slānis ar slapjām un slidenām lapām. Šajā brīdī es riktīgi nopriecājos, ka biju paņēmusi līdzi iepriekšējo pārgājienu koku, bez tā nebūtu iespējams pārvietoties uz priekšu, jo kājām īsti nebija stingra pamata. Vienīgais veids, kā nenoslīdēt uz leju – kārtīgi iebakstīt zemē mietu un censties atrast izturīgus kokus/krūmus/saknes, pie kā pieķerties. Par spīti grūtībām, veiksmīgi pievarējām šo posmu.

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret. Pārgājienu taka pārvērtusies upē

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Kad nonācām pļavā, kur var redzēt pašu Quigouret virsotni, sapratām, ka šodien nekāds dižais skats nepavērsies, jo virsotne tīta mākoņos (tas gan bija paredzams jau uzsākot pārgājienu), bet nekas – arī mākoņos atrasties ir patīkami, ne jau kurā katrā vietā to var piedzīvot.

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Pa ceļam tālumā pamanījām baru ar kādiem nezināmas izcelsmes dzīvniekiem. Skaidrs, ka zirgi tie nebija, bet nebija saprotams, kas tieši tie ir. Mēģināju nofotografēt ar zoom, bet diena bija pārāk mākoņaina un tumša, tāpēc nekāda diži labā bilde nesanāca. Tomēr tā bija pietiekami laba, lai vēlāk no Nils noskaidrotu, ka redzētie dzīvnieki bija kalnu kazas.

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret. Kā vēlāk noskaidroju - kalnu kazas

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

 Virsotnē valdīja pamatīgs vēsums, kā nekā pat uz zemes esošais ūdens bija pārvērties sniegā. 

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret. Brrrrrr....

Ooo, ko mēs ieraudzījām kādu gabaliņu tālāk no mūsu piknika un tējas dzeršanas vietas pašā kalna virsotnē? Zirgus!!! Devāmies pie viņiem, lai uzcienātu ar ābolu serdēm. Ak, viņi bija tik mīlīgi un draudzīgi... Mazais kumeļš pat centās apēst manu pančo, he, he...

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret. Ak, mazais pančo košļātājs...

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Pēc zirgu samīļošanas devāmies atpakaļ uz virsotni, lai izpildītu vakardienas norunu – dejot kalna galā. Vakar Chanok teica, ka labprāt ar mani dotos pārgājienā, kas visticamāk būtu viņas pēdējais pārgājiens šeit un pēdējā kopīgi ar mani pavadītā brīvdiena. Es teicu: „Protams, ka es labprāt! Bet vai tu būsi ar mieru doties arī tad, ja līs?”, uz ko korejiete atbildēja: „Hmm... Jā, bet tikai tad, ja dejosim kalna virsotnē!”. Noruna paliek noruna, un kaut arī nelija, norunu pildījām. Turklāt... tas bija ļoti labs veids, kā sasildīties.

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret. Dejas mākoņos...

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Ejot atpakaļ cauri mežam, Chanok teica, kas šis izskatās pēc spocīga pasaku meža. Es tam piekritu un piemetināju, ka gluži viegli varu iztēloties, ka te dzīvo raganas un tamlīdzīgas pasaku radības. Korejiete nosmējās: „Ar šito pančo un koku pie rokas, tu pati izskaties kā ragana!”. Njā, ļoti iespējams, ka tā...

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Un tad mēs nonācām atpakaļ pie slidenā apkārtceļa „upes-takas” apiešanai. Jau augšup kāpšana bija likusies briesmīga, bet tagad sapratām, ka ar lejup kāpšanu to ne salīdzināt nevarēja... Vienā vietā ar abām rokām biju ieķērusies koku saknēs un centos atrast kādu stabilu vietu kājām, kur atsperties, bet nekādi nevarēju, visu laiku slīdēju uz leju – sasodīti slīpa virsma, kas visa klāta ar nenormāli slidenām lapām un dubļiem, nebija nekā, kas varētu noderēt par atbalstu kājām. Es jau sāku domāt, ka varbūt vienkārši jāvelk nost apavi un jābrien caur upi, jo šis atpakaļceļa variants pa slīpo nogāzi šķita neiespējams. Lai gan nebūtu nemaz tik viegli atgriezties atpakaļ arī pie upes... Diezgan dīvaina sajūta, kad tu esi iesprūdis kaut kur uz kalna nogāzes un īsti netiec ne uz priekšu, ne uz atpakaļu, bet kā tāds mērkaķis esi pieķēries koku saknēm, lai censtos pretoties gravitācijas spēkam. Kaut kā tomēr tveroties pie katras iespējamās saknes, zara un koka, izdevās pārvietoties uz priekšu. Bet tad pēkšņi vienā brīdī korejiete ar bļāvienu sāka slīdēt uz leju, un tieši tajā pat mirklī arī es. No malas tas noteikti izskatītos smieklīgi, ka divas meitenes pēkšņi absolūti vienlaicīgi iebļaujas un noslīd uz pēcpusēm pāris metrus uz leju. Ko lai saka – īstas istabas biedrenes, ja jau pat absolūti vienlaicīgi izdomā piezemēties. Kritiena rezultātā Chanok pazaudēja savu koku, bet veiksmīgi atrada tam aizvietotāju.

Vaunieres. Pārgājiens uz Quigouret

Kad tuvojāmies mājām, mūs sasniedz pamatīga lietusgāze.

Uhh, riktīgi foršs pārgājiens, pilns ar maziņiem piedzīvojumiem... Ha, un uzminiet kādu vārdu es minēju pārgājiena sākumā? Jā, es minēju vārdu „piedzīvojumi”, bet šis vārds kā magnēts tos nudien pievelk, cik nu pēc pieredzes varu teikt.

Chanok vēlāk teica, ka lai gan apzinājās, ka nošļūkšana lejup pa klinti nav dzīvībai bīstama, tomēr kritiena laikā bija riktīgi nobijusies. Katrā ziņā šo pārgājienu viņa neaizmirsīs. Man jau šķiet, ka tieši tas ir galvenais – lai notikumi ir prātā paliekoši (protams – labā ziņā). Un zirgi kalna galā bija ideāls notikums korejietes pēdējam pārgājienam šajā zemeslodes pusē. Es tieši ļoti cerēju, ka mēs viņus sastapsim, un redz, ka tā arī notika. Interesanti, ka korejiete, lai gan dzīvo šeit teju astoņus mēnešus, tikai otro reizi bija Quigouret, kamēr es jau tur viesojos piekto reizi...

Īstenībā žēl, ka kopā nedarījām vairāk traku lietu... Bet tā jau vienmēr ir, ka to saproti tikai pēdējā brīdī...  Savukārt korejietei vēlme iztrakoties tieši tagad ir arī tāpēc, ka Korejā viņa nevarēs atļauties darīt visādas trakas lietas, jo tur ir ļoti izteikts sabiedrības spiediens par to, kas ir un kas nav pareizi. Piemēram, viņa tagad ļoti satraucas par to, ka Francijas saulē ir iedegusi brūna, kas pēc Korejas standartiem skaitās neglīti, skaistuma etalons Korejā ir bāla āda.