Mazliet pirms plkst. 6.00 pamodos, sakrāmēju mantiņas un
devos uz mūsu busiņu, lai paņemtu papīra lapu un uztaisītu sev stopēšanas
plakātu „Grenoble”. Mani sagaidīja nepatīkams pārsteigums – aizmugurē mūsu
busiņam kāds cits bija noparkojis savu mašīnu tik cieši klāt, ka mūsu auto bija
totāli iesprostots (jo priekšā savukārt bija strupceļš). Ideāli!!! Amerikānis
pārsteidzošā kārtā arī nekur nebija manāms. No mugursomas izvilku papīru un
rakstāmos un devos meklēt amerikāni. Virtuvē bija gaisma, iegāju iekšā un tur
esošajiem cilvēkiem (ak jel, ballējas līdz agram rītam) prasīju, vai kāds nav
manījis Eric. Viņi teica, ka viņš tieši nupat bija mani meklējis. Sasodīts. Le
Fai ir vairākas ēkas ar daudzām istabām, kā lai es viņu sadzenu rokā? Izgāju
laukā un pamanīju, ka caur vienām stikla durvīm nupat iegāja cilvēka stāvs ar
pieres lampu. Tā nu devos uz turieni un par laimi atradu amerikāni. Izrādījās,
ka viņš mani labu laiku bija gaidījis virtuvē (kad es teicu, ka es savukārt
gaidīju viņu pie mašīnas, viņš smējās: „Kāpēc? Vai tad tu nezini, ka mani
jāmeklē virtuvē?” - ēdiens ir viņa
apsēstība), bet tad devies meklēt mani istabiņās. Lai nu kā, bet veiksmīgi
atradām viens otru un varējām doties uz busiņu. Protams, bija kaut kas jādara
lietas labā, lai vispār varētu tikt laukā no vietas. Šeit ir paradums mašīnas
ciet neslēgt (pat pilsētās savu mašīnu, ja vien tur nav sapirkti pārtikas
produkti, nekad neslēdzam ciet), tāpēc amerikānis piesēdās pie stūres mūs
iesprostojušajai mašīnai un gribēja to ar manu palīdzību nostumt nost no ceļa
lejā uz pagalmu, bet izrādījās, ka stūre ir nobloķēta... Eh... Eric prasīja,
vai es zinu, kur guļ citi cilvēki (viņš bija aizgājis gulēt daudz agrāk par
mani, turklāt bija šeit pirmo reizi), es teicu, ka īsti nezinu, turklāt... man
likās gana ļauni tik agri no rīta pēc ballītes celt visus augšā un prasīt, kam
pieder šī mašīna. Es prasīju, vai nevaram mašīnu vienkārši aizstumt prom taisni
pa ceļu un uz leju pagalmā nobraukt ar savu busiņu un tad izgriezties laukā uz
ceļa. Citu variantu tāpat īsti nebija (izņemot cilvēku modināšanu, kas būtu ne
tikai neganti, bet paņemtu daudz laika), tāpēc tieši tā arī darījām. Kopīgi
aizstūmām mašīnu tālāk, atbrīvojot ceļu busiņa izbraukšanai. Tad amerikānis
nobrauca busiņu lejā uz pagalmu, pa ceļam gan tumsā paspējot pārbraukt pāri
trepēm, he, he... Pēc tam Eric pat aizstūma mašīnu atpakaļ vietā, nu... īstenībā
pat vēl tālāk – busiņa vietā. Ho, ho, cilvēkiem pēc tam būs brīnumi, kā tas
nākas, ka busiņš ir pazudis, bet viņu mašīna atrodas busiņa vietā. Ufff,
problēma atrisināta, un varējām doties ceļā. Kamēr Eric cīnījās ar Le Fai ceļa
mežonīgajiem līku ločiem, tikmēr es zīmēju savu stopēšanas plakātu.
 |
| Stopēšanas "plakāts" |
Pa ceļam pukojos, ka nekad neesmu gribējusi stopēt vienatnē,
uz ko Eric pagalam nopietni jautāja: „Tev nazis ir?”. Protams, ka ir. Vienmēr.
Bet īstenībā Francijā stopēšana ir ļoti izplatīta un salīdzinoši droša
parādība...
Es prātoju, diez vai vispār cilvēki šādā sestdienas rīta
agrumā kaut kur brauc. Amerikānis teica: „Bet tu taču arī dodies ceļā. Ja tu
dodies ceļā, noteikti ir vēl kāds, kurš arī dodas ceļā.”. It kā sīkums, bet
visnotaļ iedvesmojoša frāze.
Tā nu pēc kādas stundas bijām nonākuši Lus la Croix Haute
dzelzceļa stacijas rajonā, sameklējām pietiekoši izgaismotu vietu (sasodīts,
laukā valdīja totāla tumsa), kur mašīnas drīkst apstāties, un mani stopēšanas
piedzīvojumi varēja sākties. Kamēr atvadījāmies, mums tuvojās divas mašīnās,
kuras centos nostopēt, bet neveiksmīgi. Amerikānis mazliet pasmējās par šo
absurdo situāciju un to, ka viņam nākas mani atstāt praktiski nekurienes vidū
(njā, tumsa, agrs sestdienas rīts, vientulīgs ceļš ar niecīgu mašīnu daudzumu -
manas izredzes laikā nostopēt mašīnu nešķita īpaši spīdošas). Es arī pasmējos,
bet teicu, ka īstenībā nekā smieklīga jau te nav. Eric piekrita: „Jā, nav gan,
bet vismaz labi, ka tu arī spēj par to pasmieties”. Amerikānis man novēlēja veiksmi,
pārbaudīja vai zinu, kā franciski ir dzelzceļa stacija, un piekodināja padot kādam
no viņiem ziņu, kad būšu sasniegusi Grenoble dzelzceļa staciju, cik gādīgi, he, he.
Kādu laiku uz ceļa nebija manāma neviena mašīna... Tad
pēkšņi uzradās viena, bet tik pat ātri kā uzradās, tik pat ātri arī pabrauca
man garām... Eh... Tad uzradās vēl viena, kas.... piebremzēja un apstājās! Jēēē!!!
Pārjautāju šoferim, vai tiešām viņš dodas līdz Grenoble, uz ko saņēmu
apstiprinošu atbildi. Nu ko, ietūcīju savas smagās somas (he, he, pilnas ar
kartupeļiem, burkāniem un citām ēdamlietām) aizmugurē un - aidā! Diemžēl
šoferis angliski nerunāja, savukārt es nerunāju franciski, tāpēc nekāda
komunikācija lāga nevarēja sanākt. Bet nu vismaz iestāstīju viņam, ka esmu no
Latvijas un ka esmu brīvprātīgā. Centos ieskaidrot, ka mans vilciens streiku
dēļ bija atcelts, tāpēc nācās stopēt, bet šito franciski pateikt nemācēju, bet
angliski viņš nesaprata. Žēl, ka bija valodu barjera, jo viņš izskatījās
diezgan interesanta persona. Bet vismaz visu ceļu varēju klausīties riktīgi
labi franču folkroku un baudīt apkārtnes kalnu skatus. Bija gan viena maza
ķibele – viņš tālāk devās uz Ženēvu un Grenoble iekšā braukt lāga negribēja
(saprotu viņu, jo nupat bija samaksājis par autostrādes lietošanu, loģiski, ka
negribēja braukt no tās nost un pēc tam maksāt vēlreiz), turklāt viņš nezināja,
kur Grenoble atrodas dzelzceļa stacija. Īstenībā pārsteidzoši, ka visu šito
sapratu. Tā nu tiku izlaista pie pilsētas robežas, bet viņš ļoti atvainojās, ka
nevar man palīdzēt ar stacijas atrašanu un izskatījās, ka viņš nudien par to
pārdzīvo. Es teicu, ka tas nekas un liels paldies, ka viņš mani vispār atveda
līdz Grenoble.
Uhh, lai gan necerēti veiksmīgi (ātri un ar drošu kompāniju)
biju nokļuvusi līdz pilsētai, atkal bija sajūta, ka atrodos nekurienes vidū –
man nebija ne mazākās nojausmas, kurā virzienā doties meklēt dzelzceļa staciju,
uz ielas nebija norādes, man nebija pilsētas karte, turklāt nebija neviena cilvēka, kam pajautāt. Pa
labi izskatījās pēc dzīvojamo ēku rajona, pa kreisi – pēc sabiedrisko iestāžu
rajona. Izlēmu doties pa kreisi. Ieraudzīju „Mc Donalds” un devos uz turieni,
cerībā, ka tas būs vaļā (šajā zemē tie darba laiki jau tādi pagalam sviestaini)
un varēšu noskaidrot ceļu līdz stacijai. Pagalmā viens puisis kārtoja galdiņus,
tad nu viņam arī jautāju ceļu. Protams, angliski viņš nerunāja, bet tā kā
franciski zināju kā ir stacija, tad viņš saprata, ko es meklēju un parādīja
man, ka tepat aiz stūra ir autobusa pietura, un ka man vispirms jābrauc ar
autobusu un tad tālāk ar tramvaju. Jēē, nu vairs nebija tik ļoti „esmu nekurienes
vidū” sajūta. Par laimi šajā pieturā bija tikai viens autobusu maršruts, tā nu
man nebija jālauza galva, kura numura autobusā kāpt iekšā. Kas man riktīgi
patīk Francijā – cik nu man nācies šeit lietot sabiedrisko transportu, tad
katrā pieturā ir kartes ar visu sabiedrisko transportu maršrutiem. Tā nu centos
saprast, līdz kurienei man īsti jābrauc un kurš tramvajs pēc tam jāmeklē. Njā,
nekad nebiju pētījusi Grenoble karti, tāpēc nebija viegli saprast, kur varētu
būt centrālā dzelzceļa stacija, jo bija vairākas pieturas, kuru nosaukumos bija
ietverts stacijas vārds. Pēdējo reizi kad biju Grenoble un izmetu nelielu 20
minūšu līkumu starp dzelzceļa reisiem, biju uzgājusi laukumu, kas dēvēts Victor
Hugo vārdā. Tā nu izlēmu, ka pietura, kas nodēvēta šajā vārdā, varētu atrasties
šī laukuma tuvumā un attiecīgi arī dzelzceļa stacija ir kaut kur netālu. Izpētīju,
cik tālu man jābrauc ar autobusu un kurā tramvajā jāpārsēžas, lai sasniegtu,
cerams, pareizo vietu. Nācās paļauties, ka mana loģikas+intuīcijas kombinācija,
kas parasti funkcionē varen labi, arī šoreiz mani nepievils, jo ja gadījumā būšu
kļūdījusies, visticamāk uz vilcienu nepaspēšu. Kad biju izkāpusi no autobusa un
pieturā gaidīju tramvaju, pārjautāju vienai sievietei, vai mana nojauta par
stacijas atrašanās vietu izrādījusies pareiza. Viņas angļu valoda gan bija
daudz sliktāka par manējo, bet cik nopratu, tad grasos doties pareizi. Un tā pavisam
veiksmīgi beigu galā sasniedzu Grenoble dzelzceļa staciju. Jēēēē!!!
Stacijā devos uz info centru, lai noskaidrotu, kas man
jādara, lai dabūtu atpakaļ naudu par streika dēļ neatnākušo vilcienu. Sieviete
man diezgan neganti atbildēja, ka angliski nerunā. Eu, šitik lielas pilsētas dzelzceļa
stacijas info centrā strādā cilvēks, kas angliski vispār nerunā?? Kas tā par
lietu? Tad uzradās viena cita, kas angliski runāja un diezgan neganti mani
aizsūtīja uz biļešu kasēm. Paldies! Tur strādāja laipna sieviete un visu
nokārtoja, kā nākas. Nu vismaz tik daudz – ja vilciens streika dēļ neatnāk, tu
vari dabūt atpakaļ naudu par biļeti.
Ar vilcienu (laikam jāpriecājas, ka vismaz šis vilciens
nebija atcelts, jo līdz Parīzei aizstopēt nebūtu joka lieta, baigais gabals)
nokļuvu līdz Parīzei, vēsā mierā atradu savu autobusu un veiksmīgi sasniedzu
dzīvokli, kas atrodas mazliet ārpus Parīzes centra klusā un jaukā rajonā.
Dzīvokļa saimnieki (sieva – runā angliski, vīrs – runā praktiski tikai
frnaciksi, divi sīkie) šķiet ļoti laipni un jauki. Izrādījās, ka viņi ir baigie
ceļotāji – dzīvojamā istaba piebāzta ar visādiem eksotiskiem svešzemju
suvenīriem, forši! He, he, lai kaimiņi par daudz nevārstītu muti, ja nu šie ko
jautā, mums jāsaka, ka esam dzīvokļa īpašnieku radinieki. Jautri!
 |
| Paris, 81 Rue Victor Hugo - "mājas" uz 10 naktīm |
 |
| Paris, 81 Rue Victor Hugo - "mājas" uz 10 naktīm |
 |
| Paris, 81 Rue Victor Hugo - "mājas" uz 10 naktīm |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru