4. novembris

Rīta pusē tiku ierauta virtuves darbos, lai sagatavotu daļu nepieciešamās maltītes brīvprātīgo treniņam. Paguvu uzmeistarot pat veselas divas kūkas, no kurām viena bija totālākā improvizācija, bet kā vēlāk vakarā noskaidrojās – visiem garšoja.

Cauri rudenīgi pelēkām lietus aumaļām veicām apmēram 6 stundu garu auto braucienu, lai nokļūtu citā organizācijas „Solidarites Jeunesses” delegācijas mītnē Beumotte, kur līdz piektdienai norisināsies „Solidarites Jeunesses” brīvprātīgo treniņš. Wow, lai pārvietotos pa dažām Francijas autostrādēm, jāmaksā tuvu 30 EUR, bet ceļa seguma kvalitāti gan nevarētu dēvēt par īpaši labu...

Atšķirībā no EBD treniņa, kurā tika sapulcināti visi EBD brīvprātīgie (attiecīgi – brīvprātīgie tikai no Eiropas valstīm), kas konkrētajā laika posmā ieradušies Francijā veikt brīvprātīgo darbu, šis treniņš paredzēts visiem nesen ieradušamies „Solidarites Jeunesses” brīvprātīgajiem – gan EBD, gan citu projektu dalībniekiem. Līdz ar to šī treniņa dalībnieku sastāvs ir daudz raibāks – jā, protams, atkal daudz vāciešu, bet arī cilvēki no Amerikas (oo, mūsu amerikānis varēja uzgavilēt, saticis cilvēkus, kas perfekti sapratīs viņa jociņus bez valodas vai kultūru atšķirību paskaidrojumiem), Korejas, Palestīnas, Indijas, utt. Šāds daudz plašāka spektra kultūru sajaukums man labāk iet pie sirds nekā tikai Eiropas tautas.

Vāciete, ieraugot mani, jautāja: „Tu esi no Zviedrijas?”. Tāpat arī polietei šķita, ka man ir skandināviska izcelsme.

Pļāpājot ar puisi no Indijas atklāju, ka mūsu valodās ir daudz līdzīgu skaņu, piemēram, garie līdzskaņi un mīkstie patskaņi, kas nemaz nav tik bieži sastopama parādība citās valodās. Tiku arī pie sava vārda rakstības demonstrējuma hindu valodā. 

"Solveiga" hindu valodā

Pēc oficiālās sadaļas bija Beumotte brīvprātīgo rīkota aktivitāte – „minūtes randiņš” (dalībnieki sēž divos apļos ar seju viens pret otru, minūtes laikā pretim sēdošajiem jāatbild uz 2 rīkotāju sagatavotiem jautājumiem, pēc minūtes iekšējais aplis pagriežas un pretī sēž jau cits cilvēks). Pēc tam aizpļāpājos ar trīs puišiem no Vācijas, Itālijas un Meksikas (he, he, atkal jau pierādījās, ka dodu priekšroku puišu sabiedrībai). Beigās viņi izdomāja doties spēlēt galda futbolu, es atteicos no piedāvājuma, bet puiši mani tomēr pierunāja. Beigu galā abi ar vācieti uzvarējām, ha, hāā!