Lielāko dienas daļu pavadīju šrubējot un pārkārtojot savu
(ak, pēdējais vakars, kad istabas apzīmēšanai varu lietot vārdu „sava”) istabu,
jo rīt ieradīsies mana jaunā istabas biedrene Clemence no............
Francijas. Garlaicīgi, varēja būt no kādas eksotiskākas valsts... Bet ceru, ka
vismaz būs foršs cilvēks. Rīt ieradīsies vēl viens ilgtermiņa brīvprātīgais, un
arī viņš būs no Francijas. Un kamēr šeit uzradīsies divi jauni brīvprātīgie, ar
ko kopā pavadīšu visu savu atlikušo EBD termiņu, es, Lisa un Narek pašā rīta
agrumā dosimies uz EBD vidustermiņa semināru. Lieliski – man uzrodas istabas
biedrene, bet es pat nebūšu uz vietas, lai ierādītu, kas ir mans, un ko var
lietot viņa... Eh...
 |
| Francija, Vaunieres - Solveiga piekususi no tīrīšanas darbiem |
Ha, ha, ha, taisni jāsmejas, kad cilvēks, ieraugot uz manas
grīdas vasaras sandeles, brīnās, vai tās ir manas, jo līdz šim bija domājis,
kas es staigāju tikai kedās vai basām kājām... Labs!
Pēc nogurdinošajiem istabas organizēšanas darbiem devos
laukā izvēdināt visus putekļus no galvas un pārmaiņas pēc izlēmu doties uz
vienu līdz šim neapmeklētu pļavu, ko vakar pamanīju no pavisam cita paugura.
Šitā pļaviņa izrādījās dikti jauka vieta – neviens tur nedodas, kluss un
mierīgs, saulīte varen ilgi spīd un patīkami silda... Turklāt pa ceļam uz šo
pļaviņu es atradu... PAVASARI!!!
 |
| Francija, Vaunieres |
 |
| Francija, Vaunieres |
 |
| Francija, Vaunieres |
 |
| Francija, Vaunieres |
Vakarā uztaisīju plakātu jaunās istabas biedrenes
neklātienes sagaidīšanai un pielipināju ārpusē pie manām durvīm virs plakāta,
ko sen atpakaļ Chanok taisīja manai sagaidīšanai. Pakoju somu rītdienas
semināram, un bija jau gandrīz 01:00, kad izdzirdēju tādu kā skrabināšanos aiz
durvīm. Durvis nebija lāga aiztaisītas, tāpēc tās mazliet atvērās vaļā un es
izdzirdēju: „Vai, piedod!” no vācietes mutes. Hmm... Atvēru durvis pilnībā vaļā
un brīnījos, ko gan viņa dara gar manām durvīm. No ieraudzītā skata biju manāmi
šokēta – Clemence sagaidīšanas plakāts bija pārlipināts zem manis sagaidīšanas
plakāta. Es neizpratnes pilna prasīju vācietei: „Ko tu dari?”. Viņa atbildēja:
„Man šķiet, ka šādi izskatās labāk!”. Ko??? Protams, iepriekš plakāts bija
uzlīmēts solveidziski slīpā un nekārtīgā stilā, tagad tas bija vāciski perfekti
garlaicīgā stilā paralēli otram plakātam, bet šādi Clemence sagaidīšanas
plakāts bija manāmi par zemu, un radīja iespaidu, ka tikšu sagaidīta es, nevis
viņa. Bet ne par to ir runa. Pat ja šis būtu koplietošanas plakāts (piemēram,
par kādu koncertu/festivālu/...), kuru es būtu piekabinājusi koplietošanas
telpā, un ja kāds man neko nejautājot to vienkārši pārvietotu, tas liktos maķenīt
dīvaini. Pat ja vāciete pieklauvētu pie manām durvīm un teiktu: „Zini, man
šķiet, ka novietojot plakātus citā veidā, tie izskatītos labāk!” tas šķistu savādi
un es pateiktu: „Paldies par tavu viedokli!” un neņemtu to galvā. Bet šis
izgājiens man bija pilnībā neizprotams. Kā var ienākt prātā nakts vidū
grābstīties gar MANIS taisītu plakātu, ko es esmu piestiprinājusi pie SAVĀM
durvīm un kas ir paredzēts MANAI istabas biedrenei??? Es nudien nesaprotu...
Man šāda doma nekad pat prātā neienāktu... Bet bija viens mazs prieciņš, hi,
hi, hi... Vērojot pāri palikušos taukainos pleķus plakāta iepriekšējā atrašanās
vietā, vāciete man jautāja: „Ar ko tu plakātu biji piestiprinājusi? Vai tā
bija.... košļene??”. Ha, ha, ha, tā ir, ka grābstās kur nevajag, jā, tā bija
košļene (tik vēlu vakarā ofisā, protams, neviena nebija, un man nebija nekā
cita, ar ko plakātu piestiprināt)!!! Oi, es par šito joku smējos tik skaļi, ka
pusaudze no blakus istabas sauca, lai es uzvedos klusāk...
 |
| Francija, Vaunieres |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru