20. marts

Virtuves diena. Jā, piektdienās jāgatavo gaļa (bet veiksmīgā kārtā man virtuves darbos uzradās palīgs, tā ka par gaļu īpaši nebija jāsatraucas), bet nav „including team”, tāpēc nav jāsadzīvo vienā virtuvē ar pavāru.

Pēcpusdienā abi ar Eric bijām ieplānojuši doties pie Patricia, kura jau trešdien piedāvāja, ka piektdienā varam pie viņas palikt uz kopīgām vakariņām. Tā kā ciematā bija tikai viena automašīna, bet pārējie vakarā gribēja doties uz pilsētu, tad tikām pa ceļam izmesti laukā pie Patricia, bet pārējie turpināja ceļu uz pilsētu, un bija ieplānots, ka mēs tiksim savākti atpakaļceļā. Mmm, pie Patricia vienmēr ir tik patīkama un jauka atmosfēra (tas gan, protams, atkarīgs no cilvēkiem, ar ko kopā tur atrodos). Šķiet, viņa ir cilvēks ar visdzīvespriecīgākajām, piedzīvojumiem un pieredzes bagātākajām acīm, ko pazīstu. Prieks būt kopā, pat ja īsti nerunājam vienā valodā – ar viņas angļu valodu ir gana švaki, bet es jau sen esmu atmetusi cerības iemācīties franču valodu un ar to īpaši laiku netērēju. Viņa ir cilvēks, ko tik tiešām apbrīnoju – pirms diviem gadiem viņa slimības dēļ gandrīz bija zaudējusi spēju kustēties, bet ar dažādām netradicionālām metodēm atkal ir tikusi uz pekām. Jā, joprojām viņai ir grūtības pārvietoties, salasāmi rakstīt un tamlīdzīgi, bet ja ņem vērā, ka kādu laiku atpakaļ viņa pat nespēja paņemt rokās krūzi... Zinot šo visu, nudien pārsteidzoši, cik prieka pilnas un starojošas ir viņas acis. Vienā brīdī Patricia saņēma zvanu no draudzenes ar piedāvājumu doties uz dzejas vakaru Veynes. Patricia jautāja mums, vai mēs gribētu tur doties, mēs atbildējām apstiprinoši un tā vakaram spontāni bija uzradušies maķenīt citi plāni. Vakariņas bija pusgatavas, kad ieradās divas Patricia draudzenes. Visi sastūķējāmies nudien mazā auto un devāmies uz pilsētu. Vakara laikā cilvēki lasīja dažādu dzeju, spēlēja akordeonu, dziedāja dziesmas. Pasākums, kurā principā par dalībnieku, nevis tikai par skatītāju, varēja kļūt jebkurš, kuram vien bija tāda vēlme. Lai gan neko no dzejas nesapratu, bet kopējā atmosfēra, iespēja vērot cilvēkus, akordeons, omulīgā norises vieta un vispār viss notiekošais šķita ļoti aizraujoši un ne mirkli nebiju garlaikota. Kad atgriezāmies pie Patricia, bija jau gana vēls. Tā kā pasākuma laikā jau bijām cienāti ar ēdienu, tad ieplānotās vakariņas vairs īsti negribējās, un arī Patricia draudzenes devās mājup. Vēlās stundas dēļ mums šķita, ka mūsējie jau droši vien būs devušies atpakaļ uz ciemu, tāpēc piekritām Patricia piedāvājumam palikt pie viņas pa nakti. Pavisam neplānoti. Kad bijām iekārtojušies uz guļu viņas meitas (kura bija izbraukusi mazā ceļojumā) istabā, zvanīja Sandrine, lai pateiktu, ka viņi nupat beiguši skatīties filmu un pēc kādām 45 minūtēm varēs mūs savākt. Nē, paldies, mēs paliekam pie Patricia! Ha, ha, smējāmies, ka šie noteikti padomās, ka mēs tā ļaunprātīgi atkal izdomājām aizbēgt no ciema...