5. marts

Iespējams, ka ciema darbinieki domāja, ka mēs atgriezīsimies šajā rītā (lai gan diez vai pēc mūsu aizbēgšanas viņi uz to diži cerēja), tomēr ņemot vērā, ka pat braucot ar pirmo rīta vilcienu uz dienas sākumu nepaspētu un darbinieki vienalga mums to ieskaitītu kā brīvdienu, tad izlēmām braukt mājup ar pēdējo vakara vilcienu, tādejādi šo dienu pilnvērtīgi izmantojot pilsētas apguvei.

Kārtīgi atpūtušies no vakardienas muzejiem, metām somas plecos un devāmies iekarot Fort de la Bastille. Ar somām plecos šis kāpiens nelikās nemaz tik viegls, bet toties skati, kas pavērās visapkārt bija tā vērti. Diena bija izcili saulaina ar skaidrām, spilgti zilām debesīm, gluži kā radīta Fort de la Bastille apmeklēšanai. Ik pa laikam piestājām, baudījām ainavas un spriedelējām par dzīvi, mūsu brīvprātīgā darba projektu, kolektivitāti un citām domām. Bija sajūta, ka esam izlauzušies brīvībā un  nebūt negribas atgriezties atpakaļ. Nepārprotiet, es nudien mīlu šo mazo ciematiņu Vaunieres, pateicoties apkārt esošajiem kalniem, bet projekts... Jā, bet projekts... Gan es, gan Eric no projekta apraksta sapratām, ka galvenā aktivitāte šajā projektā ir praktiskās darbnīcas (restaurācija, dārzs, utt.), bet reāli svarīgākā ir pusaudžu un grupu uzņemšana, bet pāri visam – kolektivitāte. Kad pētīju EBD projektus, es ar nolūku neskatījos i ne tuvu ne uz vienu projektu, kas jebkādi bija saistīts ar sociālo darbu, bet tagad esmu iekūlusies tieši tāda tipa projektā. Kolektivitāte manā izpratnē ir veids, kā kopīgi sadzīvot, dalot darbus un draudzīgi izpalīdzot citiem, bet nevis visus vakarus un brīvo laiku pavadot kopā. Šeit nu definīcijas izpratne krasi atšķiras no pārējo izpratnes. Tā nu tādi divi nekolektīvi cilvēki stāvējām saulītē uz kalna un spriedelējām, ko darīt tālāk... 

Šķiet, ka mūsu ciemats ir vienīgā vieta, kur vēl aizķērušās pamatīgas sniega čupas, jo Grenoble, kas gan ir vairāk uz ziemeļiem, no sniega ne miņas, gaisā jau bija jūtams pavasaris – zaļa zālīte ar puķēm, skanīgas putnu dziesmas, ķirzakas, spoža saule un zilas debesis.

Francija, Grenoble

Francija, Grenoble, Fort de la Bastille

Francija, Grenoble, Fort de la Bastille

Francija, Grenoble, Fort de la Bastille

Francija, Grenoble, Fort de la Bastille - skats uz pilsētu

Francija, Grenoble, Fort de la Bastille - pavasaris!

Francija, Grenoble, Fort de la Bastille - skats uz pilsētu

Francija, Grenoble, Fort de la Bastille - skats uz kalniem

Francija, Grenoble, Fort de la Bastille

Francija, Grenoble, Fort de la Bastille

Francija, Grenoble, Fort de la Bastille - skats uz pilsētu

Francija, Grenoble, Fort de la Bastille - skats uz pilsētu

Francija, Grenoble, Fort de la Bastille

Francija, Grenoble, Fort de la Bastille - skats uz pilsētu

Francija, Grenoble, Fort de la Bastille

Francija, Grenoble, Fort de la Bastille

Veiksmīgi sasnieguši virsotni uztaisījām diezgan garu atpūtas pauzi, kuras laikā ģitārspēles skolnieks nodarbojās ar ģitāras apguvi.

Francija, Grenoble, Fort de la Bastille

Francija, Grenoble, Fort de la Bastille

Pēc tam lēnā garā sākām čāpot uz stacijas pusi, runājot, ka nemaz negribas doties prom, un būtu tīri jauki netīšām nokavēt vilcienu. 

Francija, Grenoble

Tā kā stacijām nokļuvām kādas 35 minūtes pirms vilciena atiešanas, tad Eric palika iestiprināties McDonaldā, bet es izlēmu aizšaut uz vienu tuvēju veikalu, jo McDonalda pārtika nudien nav priekš manis. Tavu neražu, mans iecerētais pārtikas veikals bija aizklapēts ciet uz rekonstrukciju, bet šajā pilsētā atrast kādu pārtikas veiklau nebūt nav vienkārši. Bet es esmu spītīga (dažs labs okeaāna otras puses pārstāvis mani te dēvē par spītīgāko jebkad satikto cilvēku), un izlēmu, ka kādu veikalu noteikti atradīšu. Man nudien paveicās, turklāt veikalā uzgāju pat ko līdzīgu rupjmaizei, jēēē! Lai atrastu veiklau, biju ātrā tempā līkumojusi pa visādām ielām, tāpēc tagad maķenīt jutos apmaldījusies. Ha, ha, amerikānis jau iepriekš visu laiku uzjautrinājās par manu vēlmi doties pa līdz šim neiepazītām ielām, lai atrastu piedzīvojumus un varbūt mazlietiņ apmaldītos. Man nudien nav iebildumu apmaldīties, ja vien nav laika ierobežojums un vēlams – ja neesmu viena pati. Bet tagad es biju ne tikai viena, bet pastāvēja draudi nokavēt vilcienu. O ou! Un es zināju, ka ja nudien nokavēšu vilcienu, Eric man neticēs, ka tas bija nejauši, īpaši jau ņemot vērā mūsu sarunu par to, cik jauki būtu vilcienu nokavēt... Turklāt viņam nav mobilais telefons, un es pat nevarēju viņu pabrīdināt par savu iespējamo kavēšanos. Kad man sāka likties, ka nudien esmu nokļuvusi kādā citā rajonā, ieraudzīju staciju. Steidzos, ko kājas nes, un par laimi paguvu laikā. McDonaldā sadzinu rokā Eric un abi devāmies uz staciju. Šoreiz gribējām nopirkt biļeti no automāta, bet skatoties uz rindām un skatoties pulkstenī secinājām – štrunts ar biļetēm, skrienam uz vilcienu! Bet... sasodīts – stacijā notiek remontdarbi un parasti lietojamās trepes nedarbojās. Kamēr ārpusē atradām citas trepes un aizjoņojām uz vajadzīgo peronu... nokavējām savu vilcienu burtiski par dažām sekundēm – pat redzējām, kā tam aizveras durvis. Nu neko – varējām vien pamāt vilcienam „atā, atā!”... Redziet, cik stiprs spēks ir vārdiem – jokojāmies, ka varētu nokavēt vilcienu, un nudien tā arī notika.

Francija, Grenoble

Bet tagad jautājums – kur palikt, jo maksāt par viesnīcu tikai tāpēc, lai būtu kur pārnakšņot, likās muļķīgi. Devāmies atpakaļ uz McDonaldu, kur izmantojot bezvadu internetu (ak, cik labi, ka tāds bez maksas eksistē), izsūtīju kādas 20 vēstules (vairāk sistēma neļāva izsūtīt) couchsurfing.org. Parasti es rūpīgi izlasu cilvēku profilus, izpētu bildes un izlasu atsauksmes, lai saprastu, pie kā gribētos palikt par nakti, bet pie kā negribētos. Šoreiz vienkārši atlasīju tikai dažus kritērijus un atsijājot cilvēkus vien pēc profila bildēm izsūtīju vēstules, norādot tajās arī sava mobilā telefona numuru. Pēc pāris minūtēm saņēmu zvanu, ka viens pāris mūs labprāt uzņemtu. Jēēē! Naktsmājas nodrošinātas! Pēcāk saņēmu arī citas pozitīvas atbildes. Tā nu pēc kādas stundas (man nelikās pieklājīgi uzreiz mesties uz viņu dzīvokli) devāmies uz tramvaju. Eric visu laiku teica, ka cerams, ka mēs netiksim nogalināti, bet es centos ieskaidrot, ka šāda attieksme nav lāga un viss būs forši. Izkāpuši pareizajā pieturā mazliet pagaidījām, līdz ieraudzījām savus glābējus – Clement un Marion. Kopīgi aizgājām uz viņu dzīvokli, tikām ne vien pie savas istabas, bet pavisam necerētā veidā arī pie garšīgām vakariņām un pļāpāšanas sveču gaismā. Ak, un varējām paņurcīt arī viņu trusi. Nudien jauki cilvēki.

Vēlāk Eric atzina, ka šie cilvēki nudien ir jauki un viņa pirmā couchsurfing pieredze tagad ir absolūti pozitīva. Es prasīju, vai turpmāk viņš izmantos couchsurfing.org, uz ko gan viņš tomēr atbildēja noliedzoši...