2. marts

Šodien ieradās jauna grupa no tuvējās pilsētas Veynes. Salīdzinoši ar pārējo grupu vidējo vecumu, šie bija gados visjaunākie šeit redzētie pusaudži, es pat drīzāk teiktu – bērni. Interesanti, ka viens no viņu vadītājiem Ali (Irānā dzimis afganistānis)agrāk ik pa laikam Vaunieres uzturējās kā pusaudzis, bet tagad pats ir kā audzinātājs. Brīnišķīga izaugsme, par ko visi darbinieki ļoti priecājas. Šādas pārmaiņas jau arī ir mērķis, kālab pusaudži te laiku pa laikam uzturas. Kad Ali mani ieraudzīja, viņš prasīja: „Tu spēlē mūzikas instrumentu, vai ne? Es tevi redzēju organizācijas jubilejā septembrī!”.

Kaut kad pa dienu apjautājos Eric, kur tad viņš grasās svinēt savu parītdienas 21. dzimšanas dienu (viņš iepriekš bija izteicies, ka palikt šeit nudien negrib), amerikānis atbildēja, ka dosies uz Grenoble, un es varu viņam pievienoties. Jūs jau zināt manu kāri uz piedzīvojumiem, tāpēc es teicu: „Jā! Ja vien dosimies ar stopiem...”. Viņš smējās, ka negrib tikt nogalināts savā dzimšanas dienā, tā nu beigu galā vienojāmies, ka dosimies ar vilcienu (man jau īstenībā ļooooti patīk braukt ar vilcieniem, vienkārši stopēšana likās vairāk piedzīvojumu pilna, un ja jau dodamies divatā, tad nebūt ne bīstama), bet viņam būs jāpraktizē ģitārspēle. Par visām brīvdienām parasti ir atbildīga Laura, bet viņa šodien nestrādāja, amerikānis par parītdienu kā brīvdienu apjautājās Benjamin, bet es Sandrine, bet viņi abi atbildēja, ka visticamāk varam ņemt brīvu, bet nu tas mums vienalga rīt jāsaskaņo ar Laura. Man paveicās Laura satikt jogas nodarbībā, un es dabūju viņas akceptu trešdienai kā brīvdienai, juhūūū!

Pēc vakariņām Ali palūdz, vai ir iespējams, ka es viņiem uzspēlēju nelielu koncertu. Protams, kāpēc gan nē. Spēlējot kokli beidzot atcerējos, ka nudien satiku Ali, kad organizācijai bija jubileja, turklāt toreiz pēc koncerta viņš ar mani pļāpāja un pat mēģināja spēlēt kokli. Uhhh, toreiz šeit bija tik daudz cilvēku, ka grūti paturēt galvā visas sejas.

Ali bija līdzi paņēmis ģitāru, un pēc mana mazā koncertiņa viņš gribēja kopīgi saspēlēties, bet man bija norunāta Skype tikšanās, lai datoru atbrīvotu no viena datorvīrusa, tāpēc es teicu, ka labprāt, bet varu viņam pievienoties tikai kaut kad stipri vēlāk vakarā. 

Vēlāk Ali atnāca uz mūsu ēku un no ~ 23.00 līdz ~ 01.30 kopīgi strinkšķinājām. No sākuma es spēlēju kokli, un, ak, kokle ar ģitāras basiem kopā tik labi skanēja! Pēcāk es paņēmu ģitāru, lai palūgtu viņam iemācīt kādu no viņa knifiem – Ali spēlē ģitāru vienkārši satriecoši lieliski, īpaši visi tie flamenko izgājieni, ooo.... Viņš man parādīja vienu vingrinājumu un teica, ka tas jātrenē katru dienu vienu stundu. Nopietni??? Es teicu, ka spēlēju ģitāru labi, ja reizi nedēļā, ups... Viņš bija pārsteigts... Eh, bet Ali ir nudien talantīgs ģitāras virtuozs. Cenšoties atkārtot viņa izgājienus un iemācīties ko jaunu, es sāku saprast, cik gan briesmīgi droši vien jūtas mans ģitārspēles skolnieks, kad es viņam saku – atslēga ir treniņā, jātrenējas, jātrenējas un jātrenējas! Pēc Ali ģitārspēles redzēšanas es sāku domāt, kā gan es vispār varu otram ko censties iemācīt, ja pati no ģitāras neko daudz nejēdzu...