6. marts

No rīta tikām arī pie brokastīm, turklāt Clement un Marion aizveda mūs uz staciju ar savu auto. Nē, ne tikai aizveda uz staciju, bet pat pavadīja līdz vilcienam!!! Šitāda labsirdība un izpalīdzība! Prieks satikt šādus cilvēkus! Liels paldies couchsurfing.org radītājam...

Braucot vilcienā centāmies saprast, ko darīt tālāk, jo atkal jau darba dienas sākumu bijām nokavējuši pat braucot ar agrāko iespējamo rīta vilcienu. Radās ideja, ka varētu piezvanīt franču valodas „skolotājai” Patricia, kura dzīvo pāris vilciena stacijas tālāk par mūsējo un palikt līdz vakaram pie viņas. Viņa noteikti tikai atbalstītu mūsu izlaušanos brīvībā. Viņai tādas dumpinieciskas idejas varen labi iet pie sirds. Iedevu telefonu, lai Eric piezvana Patricia, jo viņš ar viņu varētu sazināties franciski un labāk saprasties. Amerikānis pastāstīja viņai, ka esam paņēmuši mazas brīvdienas, uz ko viņa atbildēja: „Es jau tā dzirdēju. Man patīk, ka jūs darāt to, ko vēlāties! Tas ir forši!”, bet diemžēl šodien uzņemt viņa mūs nevarēja, jo pati grasījās doties uz citu pilsētu. Ak, tik žēl... Jo tas nudien būtu bijis jauki aizbraukt pie kāda cilvēka, kas mūs saprot – gan vēlmi izlauzties brīvībā, gan nepatiku pret pārmērīgi lielo visādu apspriežu daudzumu, gan nesapratni par nejēdzīgi lielo strādnieku apjomu ciematā un tam proporcionāli mazo darbu apjomu, kolektivitāti, utt... Bet nu neko.... Domājām, ko darīt tālāk, bet sapratām, ka jākāpj vien laukā mūsu stacijā. Man radās ideja, ka varētu beidzot iepazīt Lus la Croix Haute bibliotēku, bet, protams, izpētot datorā saglabātos darba laikus, nācās secināt, ka bibliotēkai ir sviestaini darba laiki un piektdienās tā nav atvērta. Beigu galā aizčāpojām līdz Lus la Croix Haute tūrisma informācijas centram, kur uzgājām bezvadu internetu, piemetāmies saulītē uz koka baļķī ierīkota puķupoda un ieturējām mazu pikniku, paralēli spriedelējot, ko darīt – varbūt doties atpakaļ uz staciju un aizceļot vēl kaut kur, atrast kādu ne tik sociālu projektu, utt., jo īsti atgriezties pie kolektivitātes negribējās. Pavadījuši kādu laiku informācijas centra priekšā sapratām, ka nekur tālu jau pats no sevis un savām domām neaizbēgsi, laiks atgriezties ciematā. Tā nu visu ceļu no Lus la Croix Haute līdz mūsu Vaunieres (kopā 14 km) veicām ar kājām. Pierādījums, ka nemaz tik iesprostoti savā ciemā neesam, un ja nav neviens, kurš varētu aizvest uz vai no stacijas, iespējams šo attālumu vēsā mierā veikt kājām. Ha!

Francija, Lus la Croix Haute - neliels pikniks un lielas pārdomas par dzīvi

Francija - ceļā uz Vaunieres

Francija - ceļā uz Vaunieres

Francija - ceļā uz Vaunieres

Francija - ceļā uz Vaunieres

Francija - ceļā uz Vaunieres

Protams, atgriežoties atpakaļ ciemā bija saruna ar Benjamin un Sandrine, bet tas nebija tik briesmīgi, kā gaidījām. Jā, šāda aizbēgšana par spīti aizliegumam doties prom vakarā; mītinga ar prezidenti ignorēšana; neliela samelošana Sandrine; prombūtne uz ilgāku laiku, nekā ieplānots; nekādu ziņu nedošana, bija bezatbildīga rīcība, taču... tieši tā rodas PIEDZĪVOJUMI. Viens no pēdējā laika labākajiem piedzīvojumiem. Un neba vecumdienās gribēšu atcerēties to, cik pareizi visu darīju, bet gan to, kā nevienu nebrīdinot aizbēgām prom pretī jauniem iespaidiem, atklājumiem un piedzīvojumiem. Ne nieka nenožēloju. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs.