3. marts

Ho, ho, šī ir diena, kas bija aizsākums pagaidām Francijā nešpetnākajam piedzīvojumam – aizbēgšanai prom no ciema vistiešākajā nozīmē. Bet par visu pēc kārtas. 

Pa dienu darbojos pie sienu špaktelēšanas vai kā tamlīdzīga, īsti nezinu precīzu terminoloģiju.

Pēcāk Eric pastāstīja, ka tad kad bija Laura prasījis rītdienu kā brīvdienu, viņa bija sākusi šaubīties, ka jau man iedevusi brīvdienu, turklāt izskatoties, ka mēs (vislielākie kolektivitātes pretinieki) kaut kur grasāmies laisties kopā un vispār viņai šitas jautājums jāapspriež ar pārējiem darbiniekiem. Kādas muļķības! Viņa taču ir atbildīgā par brīvprātīgajiem, nevis pārējie... Lai nu kā, beigu galā viņi deva pozitīvu atbildi kā izņēmuma gadījumam tikai tāpēc, ka Eric ir dzimšanas diena. Sviestaini noteikumi, ka nevar ņemt brīvdienas kopā ar kādu citu brīvprātīgo... Bet par laimi tika izdarīts šis izņēmums, jēēē, piedzīvojumi var sākties!

Tomēr... viss neritēja nemaz tik gludi, kā iecerēts...

Vakarā plkst. 18.00 līdz 20.00 bija ieplānota tikšanās ar organizācijas prezidenti, kas grasījās vāvuļot par projektu, brīvprātīgajiem un tamlīdzīgām muļķībām. Pagājušajā nedēļa Laura prasīja, vai mēs būtu ieinteresēti šajā muldēšanā, tā ka tas nebūt nebija paredzēts kā varen obligāts pasākums. Mēs sarunājām, ka Lea mazlietiņ pirms plkst.20.00 mūs aizvedīs uz dzelzceļa staciju un jau sapakojām savas somas. Gaitenī sastapu Laura un palūdzu, vai varam dabūt mašīnas atslēgas; viņa brīnījās, vai tad mēs grasāmies doties prom šovakar, jo ir taču paredzēta tikšanās ar prezidenti. Mēs bijām ieplānojuši doties uz tikšanos, bet aizšmaukt prom mazliet ātrāk (nu vai arī stipri ātrāk, jo šitādas muldēšanas nekad laikā nebeidzas, tas labi zināms). Laura teica, ka viņai šis jautājums jāapspriež ar komandu. Atkal jau! Pff... Beigās Laura un Nils mums teica, ka tā kā par šo vāvuļošanas tikšanos mēs zinājām jau nedēļu iepriekš, tad viņi mums tagad mašīnas atslēgas nedos, un mums jādodas uz tikšanos nevis kaut kur jāceļo prom. Viņi teica, ka mēs varot braukt vai nu ar vēlāku vilcienu vai rīt no rīta, jo tad viņi mašīnu mums dos. Protams, ka vēlāki vilcieni šajā pasaules nostūrī nekursē. Piedāvājums bija pašiem rīt no rīta ņemt mašīnu un atstāt dzelzceļa stacijā, kur pēc tam vakarā varētu to paņemt un doties atpakaļ uz ciemu (ak, naivie, vai tiešām viņi domāja, ka atgriezīsimies atpakaļ trešdienas vakarā nevis ceturtdien agri no rīta?). Viņi teica, ka ja nebūtu šis mītings, tad viņiem nebūtu iebildumu dot mašīnas atslēgas šovakar (lai gan arī – mazlietiņ par vēlu sākām lūkoties pēc atslēgām, kas nav jauki, bet nu to varētu apspriest), bet šajā gadījumā – nē. Lēmums stingri negrozāms. Teorētiski jau bija gandrīz laiks doties uz pļāpāšanu, bet mēs abi ar amerikāni devāmies uz manu istabu apspriesties, ko darīt. Jūs jau ziniet – ja Solveiga ko ieņēmusi galvā, tad nav viegli viņu apturēt. Un tā kā es biju ieņēmusi galvā, ka mēs šovakar dodamies uz Grenoble, tad es amerikānim teicu: „Mums ir gana daudz laika, lai ar kājām aizietu līdz lielajam ceļam, nostopētu kādu mašīnu un paspētu uz pēdējo vilcienu!”.  Eric gan šaubījās, šaubījās, šaubījās un teica, ka es esmu bīstama persona. Bet es biju jau gana iespītējusies un piedzīvojumkāre arī nespēja nosēdēt mierā, tā nu es teicu: „DODAMIES!!!” . Beidzot amerikānis izlēma par labu šim variantam. Jēēē! Tagad nudien piedzīvojumi varēja sākties!!! Bija gan divas mazas problēmas – Laura un Benjamin vēl bija ofisā (turklāt ar atvērtām durvīm, kas nozīmēja to, ka ja mēs ietu garām birojam, viņi mūs pamanītu); Eric abas somas (vienā no tām – ģitāra, lai pildītu norunu praktizēt spēli vilcienā) bija lejasstāvā. Ofisā esošo darbinieku problēmu varētu atrisināt izlecot laukā pa manas istabas logu, taču tas neatrisinātu to, ka mums vienalga būtu jādodas iekšā ēkā, lai amerikānis varētu paņemt savas somas. Bija ideja izsviest manu somu pa logu un doties gar ofisu bez somām, radot iespaidu, ka ejam uz mītingu. Tā kā somā bija dators, tad baidījos, ka kritiena rezultātā tam varētu notikt kāda skāde. Amerikānis teica, ka viņam istabā, iespējams, ir virve. Bet atkal jau – vienalga mums būtu jādodas pēc viņa somām. Sasodīts.  Un starp citu – kāpēc Laura un Benjamin čammājās un nedevās uz tik sasodīti svarīgo mītingu, ko, a?? Ar šitik ilgu gaidīšanu mēs tak varam nokavēt savu vilcienu. Dzirdējām, ka lejasstāvā Lea mūs abus sauc uz tikšanos. Sasodīts, sasodīts, sasodīts! Zinot to, ka Laura 100% ir birojā, mēs baidījāmies, ka viņa nāks klauvēt gar manām durvīm, un ja neatsaukšos, tad atvērs tās vaļā. Bet mana istaba jau ir tik maza, ka vienīgā paslēptuve ir aizdurve, kas nav gana droša vieta... Par laimi neviens nenāca mūs meklēt, uff.... Kārtējo reizi palūrot koridorā, atklājās, ka darbinieki, lai gan nav devušies prom, bet vismaz ir aiztaisījuši ofisa durvis. Tā nu izmantojām izdevību un šmaucām garām. Es uzreiz devos laukā pa ārdurvīm, bet Eric devās savākt savas somas, taču... virtuvē sastapās ar Sandrine. Viņa prasīja, vai Eric grasās kur šovakar doties, jo ir tikšanās ar prezidenti, viņš atbildēja, ka tikai ieliks somas mašīnā un viss. Bet īstenībā abi ārpusē satikāmies un pārsvieduši somas pār pleciem, skriešus nesāmies prom, kamēr kāds mūs nav pamanījis. Uz ceļa sastapām mūsu vienīgo kaimiņu Fred, kurš brīnījās, kur tad mēs tādā vēlā stundā ar somām plecos dodamies. Teicām, ka paņēmām nelielas brīvdienas. Viņš piedāvāja mūs aizvest ar mašīnu līdz lielajam ceļam, tikai lūdza mūs mazliet uzgaidīt, jo viņam bija kas jāaiznes uz Hotellerie. Tās bija vienas no garākajām minūtēm – stāvēt uz ceļa pie Fred mājās un cerēt, ka Fred nevienu nesatiks un neizpļāpāsies par mūsu nodomiem, un ka neviens mūs nepamanīs. Paveicās. Fred ātri vien bija atpakaļ, sakāpām mašīnā un aidā!  Pa ceļam Fred prasīja, kur tad un kāpēc dodamies. Padzirdējis, ka mūs vilciens ir no tuvējās Lus la Croix Haute stacijas, Fred piedāvāja mūs aizvest līdz pašai stacijai. Normālā situācijā man nepatiktu izmantot cilvēka labsirdību, bet esot bēgļu statusā tā šķita kā dāvana no kosmosa. Paldies, liels, liels paldies! Protams, ar Fred nokļuvām stacijā gandrīz stundu pirms vilciena, un šī stunda vilkās kā gliemezis. Izdzirdot katru mašīnu pie stacijas durvīm, iekšēji sarāvāmies – ka tikai mūsējie nav atbraukuši mūs meklēt. Bet mierinājām sevi ar divām domām: 1) visticamāk mītings ir stipri ievilcies; 2) viņi ir francūži un būtu pārāk slinki, lai tērētu savu enerģiju un laiku ceļā uz staciju un atpakaļ. Nudien. Tās tādas paranoiskas iedomas, ka kāds mūs varētu meklēt. 

Francija, Lus la Croix Haute dzelzceļa stacija

Veiksmīgi sagaidījām savu vilcienu un lecām iekšā. Tā kā mūsu mazajā stacijā nepastāv iespēja iegādāties vilciena biļetes (protams, to var izdarīt internetā un pēcāk vienkārši izprintēt), tad paļāvāmies uz likteņa labvēlību, ka kontrole vilcienā nebūs un maksāt nevajadzēs. Un nudien – veiksmīgi nokļuvām Grenoble bez jebkādas biļešu pārbaudes! Pieņēmām to kā zīmi, ka aizbēgšana nudien bija pareizais risinājums. Visu ceļu smējāmies par savu izgājienu un to, cik daži cilvēki par to būs sapīkuši, bet daži, piemēram, Patricia, noteikti atbalstīs. Amerikānis priecājās, ka piekritis šai avantūrai, bet nebeidza smieties: „We literally run away!!! You’re dangerous person with bad ideas!”... Varbūt, varbūt, bet man to labpatīkas saukt par piedzīvojumkāri, dzīvošanu pēc saviem noteikumiem un strēlnieka avantūristisko garu, kas vienkārši neļauj sēdēt uz vietas.

Nokļuvuši Grenoble, piemetāmies stacijai tuvējā McDonaldā, lai izmantojot bezvadu interneta labumus noskaidrotu informāciju par viesnīcām. Tā kā visi lētie jauniešu hosteļi bija ārpus pilsētas centra, turklāt amerikānis negribēja tūcīties vienā istabiņā ar pārējiem (galu galā tieši aizbēgšana no cilvēkiem bija viens no iemesliem, kāpēc viņš gribēja pavadīt dzimšanas dienu kur citur, nevis ciemā), tad izlēmām par labu vienai viesnīcai. Vakar, kad saņēmu piedāvājumu doties šajā izbraucienā, Eric man jautāja, ko tad es esmu ieplānojusi – „couchsurfing”, „floorsurfing” vai ko citu. Es atbildēju, ka ja vien viņam nav iebildumu, tad labprāt izmantotu „floorsurfing”. Tā nu mums nācās domāt plānu, kā, maksājot par vienu vienvietīgu istabiņu, tajā ielavīties divatā. Man radās ideja ņemt istabiņu pirmajā stāvā un ierāpties pa logu, bet tavu neražu – pirmais stāvs kā tāds nemaz īsti neeksistēja... Beigu galā izplānojām šādi - Eric paņems mūsu abu somas un dosies nopirkt numuriņu; numuriņā noliks somas un nāks laukā; dosimies izmest nelielu loku pa pilsētu; Eric man izstāstīs, kā atrast istabiņu un iedos atslēgas; žvadzinot rokā atslēgas un ”runājot ” pa telefonu es droši došos iekšā, pēc kāda laiciņa arī Eric. Bet atkal jau kosmosa spēki bija mūsu pusē, un brīdī, kad gribējām realizēt savu plānu, reģistratūras darbinieks bija noliecies kaut kur zem galda (caur stikla ieejas durvīm tas bija labi redzams), tā nu veikli pašāvāmies garām reģistratūrai abi kopā. Jēēēē, visi piedzīvojumi šodien beigušies veiksmīgi!!!

Lūk, tas ir ceļošanas veids, kas man patīk – ļauties spontānām idejām un neko diži iepriekš neplānot.