21. marts

Kamēr Patricia un Eric no rīta vēl snauda, bet man miegs vairs galīgi nenāca, devos apmēram stundu garā pastaigā pa ciemu, kuru līdz šim nebiju pētījusi. Visu laiku biju gribējusi uzkāpt kalnā, kurā atrodas tornis ar pulksteni, beidzot bija laiks to izdarīt. No kalna pavērās labs skats uz visu apkārtni. Pēcāk devos lejā uz ciemu, lai līkumotu pa ļoti, ļoti šaurām ieliņām. Tik šaurām, ka brīžiem nevarēju saprast – vai tā ir iela vai kādas mājas privātā zona. Arhitektūras iepazīšanas nolūkos ielūkojos arī baznīcā. Kā man patīk agri rīti nelielās pilsētās, kad ielas vēl ir klusas un mierīgas, vietvietām kāds rets cilvēks pastaigājas ar suni, šur un tur tiek uzslietas tirgus būdas. Miers un sajūta „tūlīt viss tikai sāksies”. Aizklīdu līdz vienam parkam, kurā bija gana iespaidīgi koki. Nodomāju – atgādina sekvojas, tikai nav tik ļoti gigantiski. Netīšām atradu informatīvu plāksni (pat ar tulkojumu angļu valodā, cik netipiski tik nelielam ciemam!!), ka tās nudien ir sekvojas. Ha, pārsteigums! Turpinot pastaigu priecājos par to, ka pavasaris ir teju, teju klāt – vairākiem kokiem manāmi zaļi pumpuri, citiem – balti ziedi... Un putni dzied kā negudri. Ak!!!

Eh, žēl, ka nebija līdzi fotoaparāts. Kā nekā – mēs taču bijām plānojuši doties tikai pie Patricia, turklāt pat bez pašiem sava auto, tāpēc vakar nodomāju, ka fotoaparāta līdzņemšana būs lieka. Mācība – vienmēr un visur ņemt līdzi fotoaparātu, jo nekad nevar zināt, kā viss izvērtīsies un uz cik dienām kur aizklīdīšu.

Kad atgriezos atpakaļ, abi guļavas (nu labi, labi, nebija jau nemaz tik vēls, tikai ~ plkst. 9.00) kā reize slējās augšā. Pierunāju Eric atpakaļ doties ar autostopiem. Patricia mums līdzi iedeva daļu no vakariņām pagatavotās, bet neapēstās zivs un daļu kūkas. Cik laipni!

Čāpojām pa šoseju un centāmies nostopēt kādu mašīnu. Mums jau sāka likties, ka tas nebūs diez ko rezultatīvi, jo pēc ceļotājiem mēs neizskatījāmies. Pēkšņi viena mašīna apstājās, un mūsu ceļa maršruts sakrita. Veiksmīgi tikām aizvesti līdz sava kalnu ceļa sākumam. Paldies!!! Sākot čāpot augšup pa savu ceļu, pamanīju, ka amerikāņa nestais papīra maiss, kurā bija plastmasas kārba ar zivi, ir pagalam izmircis. Oi, nē!!! Pfff, tā ar tām mērcēm notiek, ka tās negrib mierīgi sēdēt traukā kā piedienas, bet mesties brīvībā. Štrunts par maisu, bet... droši vien daļa mērces palika mūsu laipnā šoferīša mašīnā. Te tev nu bija – tu gribi būt laipns un palīdzēt cilvēkiem, bet ko šie? Atstāj pēc zivs smakojošu mašīnu... Ak, mēs jutāmies kā pasaulē nejaukākie stopētāji... Jācer, ka mašīnā neizlija pārāk daudz mērces... Cik sasodīti nelāgi... Kamēr nodarbojāmies ar mērces izliešanas un mantu pārkrāmēšanas darbiem, pamanīju, ka pa mūsu ceļu augšup grasās doties pasta mašīna. Es prasīju amerikānim, vai mēģināt to nostopēt, bet viņš teica, ka nav vērts, jo tur ir vieta tikai šoferim. Mašīna pabrauca garām, bet mēs turpinājām zivju mērces apstādināto gājienu. Pēc kāda brīža pasta mašīna brauca atpakaļ, pastnieks apstādināja auto un prasīja, vai mēs ko meklējam. Teicām, ka nē, nē, vienkārši dodamies augšup uz savu ciemu. Lai gan viņš nupat no turienes bija atgriezies, piedāvāja mūs aizvest. Cik mīļi! Pastnieks gan atvainojās, ka mašīnā nav sēdekļu, tāpēc mums būs jāsēž bagāžniekā. Kāda vaina? Ja jāizvēlas starp ~ 6 km čāpošanu lietus laikā (maza atkāpe – lietus smaržoja kā īsts vasaras lietus!!) vai sēdēšanu pasta mašīnas bagāžniekā, protams, ka bagāžnieks šķiet patīkamāka un piedzīvojumiem bagātāka doma.

Kad atgriezāmies ciemā, pārējie vēl tikai brokastoja. Sandrine mums prasīja: „Vai jūs jau iepriekš zinājāt, ka paliksiet pie Patricia pa nakti?”. Ha, nu ko es jums teicu, ka viņiem šķitīs, ka mēs ar nolūku aizlaidāmies prom. Nē, mīlīši, tas bija pagalam neplānoti. Vai gan es ar nolūku aizlaistos prom bez fotokameras? Nē.

Jā, tieši tādas neplānotas lietas, spontāni lēmumi un mazi piedzīvojumi dzīvi padara interesantu.

Ooo, rupjmaizes bagāts pasta sūtījums no Latvijas! Visa istaba smaržo kā rupjmaize...