Jau agri no rīta devāmies iepazīt Bern. Skaista pilsēta ar daudz
strūklakām un arkām māju pirmajos stāvos. Patīkamas arhitektūriskas pārmaiņas
no Francijas, bet kopumā – pilsēta kā pilsēta, nekā dikti īpaša. Turklāt tas
karstums, tas KARSTUMS vienkārši beidza mani nost.
 |
| Šveice, Bern |
 |
| Šveice, Bern |
 |
| Šveice, Bern |
 |
| Šveice, Bern |
 |
| Šveice, Bern |
 |
| Šveice, Bern |
 |
| Šveice, Bern |
 |
| Šveice, Bern |
 |
| Šveice, Bern |
 |
| Šveice, Bern |
 |
| Šveice, Bern |
 |
| Šveice, Bern |
 |
| Šveice, Bern - gribētāji var iejusties strūklakas statujas ādā |
 |
| Šveice, Bern - gribētāji var iejusties strūklakas statujas ādā |
 |
| Šveice, Bern |
 |
| Šveice, Bern |
 |
| Šveice, Bern |
 |
| Šveice, Bern |
 |
| Šveice, Bern |
 |
| Šveice, Bern |
Pēc pilsētas izpētes ieturējām ēnainu pikniku, bet tad jau
bija laiks doties ceļā uz dzelzceļa staciju. Kamēr atradām vietu, kur novietot
auto, gandrīz vai nokavēju vilcienu. Nu ko, atkal jau bija jāsaka „Atā, atā!”
savējiem, vien šoreiz uz daudz īsāku laiku.
No Bern devos ceļā uz Geneve, kur jau atkal 15 minūšu laikā
bija jāpaspēj iesēsties nākošajā vilcienā uz Grenoble, pēc tam no Grenoble ar
vilcienu devos uz Lus la Croix Haute. Šoreiz pārbrauciens noritēja bez jebkādām
ķibelēm, ja neskaita šaušalīgo karstumu vilcienos par spīti kondicionēšanas
sistēmai. Man pat šķiet, ka šitādā karstumā atvērts logs ar vēja plūsmu
darbotos daudz labāk par kondicionieri.
Iepriekš biju sarunājusi, ka stacijā mani ar mašīnu savāks
Eric. Kad izkāpu no vilciena, pabrīnījos, ka viņš vēl nav ieradies, jo vienmēr
visur ir laicīgi. Hmm... Vilcienā biju saņēmusi zvanu no nepazīstama franču
numura, kuram gan nepaspēju atbildēt, kamēr izķeksēju telefonu laukā no ķešas.
Tagad sāku domāt, ka varbūt zvanītājs bija kāds no Vaunieres un izlēmu
atzvanīt. Neatbildēja. No balss pasta sapratu, ka tas ir Benjamin telefona
numurs. Tātad viņš droši vien gribēja teikt kaut ko sakarā ar manis savākšanu
no stacijas. Sāku domāt, ka varbūt grupu ierašanās dēļ ciemā nebija brīvas
mašīnas ar ko mani savākt vai kas tamlīdzīgs. Izlēmu pagaidīt 20 minūtes,
mēģināt sazvanīt Benjamin vēlreiz un mēģināt sazvanīt ciemu. Laiks pagāja, bet
neizdevās sazvanīt nevienu no numuriem. Izlēmu, ka došos lejā uz šoseju un
mēģināšu nostopēt kādu mašīnu, kas varētu aizvest līdz pagriezienam uz mūsu
ciemu, jo špegot 15 km ar smagu somu plecos lāga negribējās. Jau 7 km augšup pa
ciema ceļu būs pietiekoši. Sandeles nomainīju pret pārgājienu apaviem, iegāju
stacijā uzjautāt, vai var dabūt ūdeni, jo mana ūdens pudele bija jau gandrīz
pilnībā tukša, un tad čāpoju lejā uz šoseju. Nospriedu mēģināt stopēt kādas 20
minūtes, un ja līdz tam laikam tas nebūs izdevies – tomēr čāpot visu garo ceļu
līdz ciemam ar kājām. Kolīdz biju nogājusi uz šosejas, pamanīju, ka tuvojas
tāds kā busiņš no mūsu ciema, tikai ar absolūti nepazīstamiem cilvēkiem tajā.
Atvērās logs, un sieviete prasīja, vai es dodos uz Vaunieres. Izrādījās, ka
viņa ir viena no „workcamp” vadītājiem un kopā ar savu vīru ieradusies uz
staciju savākt divus turku puišus un pie reizes arī mani. Vai, cik priecīgi, ka
tomēr nevajadzēs kātot tik garu ceļu! Pirms devāmies uz ciemu, bija gan vēl
jāsagaida turku puišu vilciens.
Kad atgriezos ciemā, uzreiz uzradās amerikānis, kurš teica,
ka Benjamin nebija ļāvis viņam ņemt mašīnu un braukt man pretī, jo sievietei
tāpat vēlāk (gandrīz stundu vēlāk par manu vilcienu) bija jāsavāc abi turki.
Eric gan bija centies Benjamin ieskaidrot, ka es taču nezināšu, ka man stacijā
jāgaida, uz ko Benjamin bija atteicis, ka Eric var mēģināt mani sazvanīt un man
to pateikt. Nezin kāpēc amerikānim mani sazvanīt nebija izdevies... Varbūt biju
ārpus zonas (šajā vilciena maršrutā tā ir bieža parādība)...
Uhh, pilns ciems ar nepazīstamām sejām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru