3. jūlijs

Pabeigusi darbus, devos ceļā uz Šveici, lai Bern satiktu vecākus un brāli, kas devušies nelielā izbraucienā pa Eiropu, kamēr ome mājās pieskata visu dzīvniekus. No Lus la Croix Haute virzienā uz Grenoble izbraucu plkst. 12.39. Tālāk no Grenoble bija vilciens uz Geneve. Vilcienā ar mani sāka pļāpāt blakussēdētājs, kurš izrādījās ungāru izcelsmes šveicietis. Liels ceļotājs, bet manāmi turīgs biznesa cilvēks. Mani pārsteidza viņa teiktais, ka pat pašiem šveiciešiem Šveice liekas ļoti dārga valsts, jo man iepriekš likās, ka gan jau cenas ir atbilstošas algām, bet redz, ka nekā. Kaut kā aizpļāpājāmies līdz franču kultūrai, un viņš man piekrita, ka Francija ekonomiskā ziņā pēc pāris gadiem noteikti būs baigajā grāvī, jo viņu attieksme pret darbu (lasīt: briesmīgs slinkums) un vēlme dzīvot no sociālajiem pabalstiem ir vienkārši neaprakstāma. Iepriekš pieļāvu iespēju, ka tāds iespaids varbūt radies tikai dzīvojot lauku reģionā, bet redz, pat biznesa cilvēkiem no citas valsts ir gluži tāds pats viedoklis. Es smējos,  ka franči droši vien rīko streikus tiklīdz kāds pieprasa strādāt maķenīt vairāk.  Šveicietis man atkal piekrita un nosmējās, ka savukārt viņš ar draugu no Vācijas smējies, ka franči streikošanas paradumu ievazājuši arī Vācijā. Man patīk vilcieni, jo tajos ir gan iespēja savā nodabā vērot ceļu, lasīt grāmatu vai arī nodoties pļāpāšanai ar absolūtiem svešiniekiem – viss pēc brīvas izvēles. Laiks paskrēja ātri un nokļuvu Geneve. 

Man bija 15 minūtes, lai paspētu iekāpt vilcienā uz Bern. Ļoti īss laiks, lai nomainītu peronus, īpaši, ja esi apkrāvies ar lērumu super smagu somu (plānoju ģimenei atdot man vairs nevajadzīgās mantas, piemēram, ziemas drēbes un apavus). Aiznesos uz lielo tablo, lai noskaidrotu, kurš perons man jāmeklē. Pie sava vilciena pamanīju dīvainu vārdu salikumu, kurš šķietami nozīmēja to, ka vilciens atcelts. Nebiju droša, vai šo uzrakstu franču valodā sapratu pareizi, tāpēc apjautājos tuvumā stāvošām meitenēm, kuras manas nelāgās aizdomas apstiprināja un norādīja, kur atrast info punktu. Info punkta darbinieks par laimi runāja angliski un iemainīja manu biļeti pret jaunu „biļeti” (vēlāk būs paskaidrojums, kāpēc vārds „biļete” ir rakstīts pēdiņās), kura gan bija ar pārsēšanos. Pirmais vilciens bija paredzēts pat trīs minūtes ātrāk par manu atcelto vilcienu, tā nu devos skriešus. Cik nu ātri var paskriet ar trīs smagām somām... Ieskrēju vilcienā pēdējā brīdī. Uff... izrādījās, ka šajā vilcienā nav kondicioniera, kas šajā nežēlīgajā karstumā (+33C? +36C? nav ne jausmas...) bija nejauka ziņa. Bet vismaz labi, ka bija iespējams atvērt logus. Mani gan sagaidīja vēl viens skrējiens, jo pēc „biļešu” iemaiņas no Geneve man bija paredzēts doties uz Laussane, kur piecu (!!!!) minūšu laikā jāpaspēj pārsēsties vilcienā uz Bern. Mūsu vilciens brauca maķenīt lēnāk kā plānots. Ierodoties Lausanne, metos skrējienā, bet gluži tāpat kā pāris citi cilvēki, ierados uz pareizā perona brīdī, kad jau varēju māt atvadas savam vilcienam. Sasodīts. Devos uz info centru, lai jau atkal mainītu „biļetes”. Izskaidroju darbiniekam notikušo, iedevu savas „biļetes”, viņš man izprintēja jaunu „biļeti”, uz kuras bija rakstīti divi vilcienu laiki un kaut ko franciski teica. Neko gan nesapratu, bet devos uz peronu. Pēc neilga laika pienāca vilciens un kāpu tik iekšā. Pēc kādām padsmit minūtēm vilciens apstājās ciemā ar nosaukumu Vevey. Un tad es vagonā esošajā tablo pamanīju šausminošu informāciju – pēc kādām desmit minūtēm no šīs stacijas  vilciens dosies uz Geneve. Ko??? Tas taču man pilnīgi pretējs virziens. Biju nesaprašanā. Vagonā sēdēja viena vienīga sieviete, tad nu vērsos pie viņas ar stulbu jautājumu, kādā vilcienā es vispār atrodos un kur vilciens dodas. Viņa runāja pa pusei angliski, pa pusei franciski, bet sapratu, ka šis vilciens nudien dodas uz Geneve. Pārbaudīju savu „biļeti” un biju 100% droša, ka es pareizajā laikā atrados uz pareizā perona. Varbūt bija kādas izmaiņas vilcienu kustību sarakstā, un tāpēc es biju nokļuvusi vilcienā, kas dodas gluži citā virzienā. Labi, ka šis vilciens atkal brauc cauri Lausanne (vilciens bija aizbraucis līdz Vevey, bet tad devās atpakaļ). Tā nu izkāpu no vilciena un atkal jau devos uz info centru, šoreiz laimīgi tiekot pie darbinieces, kas runā angliski. Izstāstīju visas šīs dienas nebūšanas un iedevu savas „biļetes”, un tad atklājās, ka tās nebūt nav biļetes, bet vien „timetables”... Ko??? Kādā veidā??? Es viņai vēlreiz stāstīju visu, kā mans vilciens bija atcelts un tad Geneve savu oriģinālo biļete iemainīju pret šādu biļeti, ko pēc tam viņas kolēģis man iemainīja pret esošo. Bet šī joprojām teica, ka tā nav vis nekāda biļete un ko es te vispār gribu panākt plivinoties ar „timetable”. Es teicu, ka viņa var ieiet manā e-pastā un pārbaudīt, ka es nudien biju nopirkusi biļeti no Geneve uz Bern. Viņa iegāja manā e-pastā, atrada biļeti, bet teica, ka tā kā tā nav e-biļete,  bet gan Francijā no biļešu automāta printējama biļete, tad viņa šo biļetei vēlreiz izprintēt nevar un man esot jāpērk jauna biļete. Es teicu, ka tā nav mana vaina, ka vilciens bija atcelts. Viņa teica, ka ja man būtu mana sākotnējā biļete, nebūtu nekādu problēmu un es varētu vienalga braukt ar citā laikā esošu vilcienu. Es teicu, ka to biļeti man Geneve stacijas darbinieks iemainīja pret jauno „biļeti”, bet viņa nepiekāpīgi teica, ka nevar man palīdzēt un man jāpērk jauna biļete. Es prasīju, vai viņa nevar vienkārši izprintēt „print screen” no mana  e-pasta, uzlikt zīmogu un parakstu vai kā tamlīdzīgi, bet šī tik nē un nē. Viņa teica, ka biļešu kontrolieri tādu variantu neatzītu kā spēkā esošu. Tracina, ka ir cilvēki, kas tik ļoti sīkumaini seko noteikumiem. Prasīju, cik maksā jauna biļete - 33 eiro. Bija doma uzjautāt, cik maksā sods par braukšanu bez biļetes, bet sapratu, ka nav jēgas, ņemot vērā Šveices cenu līmeni. Tā kā man uz rokas nebija vispār nekādu papīru, lai pierādītu, ka man sākotnēji bija biļete no Geneve uz Bern, izlēmu par labu biļetes iegādei. Ja man vispār nebūtu ko kontrolei parādīt, loģiski, ka viņi man pieprasītu maksāt sodu. Neviens jau man neticētu vienkārši uz vārda. Un labi, ka biļeti nopirku, jo šajā vilcienā kontrole nudien iekāpa. Braucot uz Bern sapratu, cik gan lieliski visa šī diena sasaucas ar vilcienā iesākto Laurence Gonzales grāmatu „Everyday Survival. Why Smart People Do Stupid Things”. Grāmatas iesākums ir par to, kā nepievēršot uzmanību lietām un darot daudz ko pieraduma pēc vai it kā ierastas lietas, cilvēki pieļauj lielas kļūdas. Pieradusi, ka Francijā vilciena atcelšanas gadījumā info centrā vienmēr iedod jaunu biļeti, veco biļeti atņemot, Šveicē pat neiedomājos pārjautāt, vai tā tiešām ir biļete. Izskatījās kā biļete un spriežot pēc pieraduma / loģikas, tai bija jābūt biļetei. Tā kā nu man bija jauna biļete, nebija nekāda iemesla paturēt veco, turklāt parasti vecā biļete uzreiz tika atņemta. Jebkurš cits manā vietā arī būtu domājis, ka iedotā lapiņa ir biļete... Turklāt vēl tā trakā steiga, lai vispār paspētu uz vilcienu. Nesaprotu, kāpēc darbinieks nepateica, ka tas ir tikai „timetable” un atņēma manu pirmo biļeti, jo viņš runāja ļoti labā angļu valodā. Otrs piemērs saistība ar grāmatu – mans pieņēmums, ka uz „biļetes” rakstītais perons un laiks atbilst patiesībai, informāciju nepārbaudot nekādos tablo un vienkārši iesēžoties vilcienā. Kā no striktās darbinieces noskaidroju, arī šis vilciens bija atcelts un tā vietā bija kaut kāds cits vilciens, kurā tad arī biju iekāpusi. Nudien – pieņemot, ka viss strādā tā, kā esam pieraduši, var rasties visādas nebūšanas... Protams, skatoties šādi, šīs dienas nebūšanās var vainot savu domāšanas veidu un spriedumu izdarīšanas mehānismu, bet reāli kurš gan normāls cilvēks spriedumus nebalsta iepriekšējā pieredzē? Tas taču ir tik loģiski! Tāpēc skatoties no vispārpieņemta domāšanas veida, visas problēmas radās tikai dēļ pirmā darbinieka, kurš nepaskaidroja, ka viņa iedotā lapiņa tā nav vis nekāda biļete, turklāt atņēma manu īsto biļeti.... Pff...

Vēl man radās pārdomas, cik gan cilvēki šeit ir neatsaucīgi – ja mani Madeirā kāds būtu redzējis stiepjot tik smagas somas, ka ik pēc pāris soļiem jāatpūšas, man uzreiz riņķī būtu vesels bars palīdzēt gribošu cilvēku, kamēr šeit – 0 reakcija.

Traka diena.

Lai nu kā, beidzot Bern bija priecīga atkalsatikšanās ar ģimeni.  Ho, ho, no sākuma uzjautrinājos par brāļa jauno stiliņu... Iesēžoties mašīnā, pārņēma dīvaina sajūta, ka vispār nekur projām neesmu bijusi, un šis ir tikai mūsu kārtējais ikvasaras ceļojums. Pat bail domāt, ka šāda sajūta pārņems atgriežoties Rīgā, un man sāks likties, ka šo gadu Francijā esmu vien izdomājusi savā galvā... Sirreāli...

Tā kā bija jau vēls un visi bija pārguruši no ceļa, devāmies pa tiešo uz savu kempingu, kur apmetāmies koka iglā. Karstuma dēļ visu nakti durvis turējām atvērtas.

Šveice, Bern - ha, ha, brālis nomainījis stilu un perfekti piestāv stacijai, it īpaši ar manu mantu somu