Saki "JĀ" piedzīvojumiem! : 22. jūlijs

Vispār biju pierakstījusies uz virtuvi, bet ņemot vērā, ka dažas grupas drīzumā dosies prom, Benjamin teica, ka man un Clemence jāsāk strādāt pie mazā fotoprojekta saistībā ar „Melting Potes”. Kas par projektu? Aptaujāt cilvēkus, ko viņiem nozīmē migrācija, nofotografēt portretus un vēlāk no tā visa izveidot lielu kolāžu. Bet beigu galā izrādījās, ka audzinātāji vispirms grib paši aprunāties ar saviem pusaudžiem par šo tēmu, tāpēc fotografēšanu un intervēšanu sāksim rīt. Tā nu devos atpakaļ uz virtuvi.

Pēcpusdienā atkal devos uz virtuvi, lai gatavotu sklandraušus internacionālajām vakariņām. Biju virtuvē viena no pirmajiem (lai varētu gatavot mierā un klusumā, nevis kad visi sāks ņudzināties apkārt), bet pametu virtuvi viena no pēdējiem, jo Laura palūdz izcept kādu kūku, ja nu gadījumā beigās sanāk pārāk maz saldo ēdienu, jo lielākā daļa cilvēku gatavo ko sāļu.

Negaisa dēļ vakariņas rīkojām Salle des Fetes nevis laukā, kā bija plānots sākotnēji. Ohoho, cik zāle bija piebāzta ar cilvēkiem un cik garas rindas bija pēc ēdieniem!!!

Lai gan kurzemnieki manus sklandraušus noteikti neatzītu par īsteniem sklandraušiem, tomēr ārzemniekiem dikti garšoja un daži pat prasīja recepti. Kāpēc tāda izvēle – sklandrauši? Pirmkārt, viegli atrodamas sastāvdaļas, kas lielākajai daļai citu latvisku ēdienu šeit nemaz nav pieejamas. Otrkārt, viens no retajiem garšīgajiem latviešu tradicionālajiem ēdieniem (visas tās putraimu putras ar kartupeļiem, gaļu un ko tik vēl ne neviens neēstu). Treškārt, kaut kas tāds, kas šeit tik tiešām nekur nav redzēts, jo daļa mūsu „tradicionālo” ēdienu tieši tikpat tradicionāli ir arī citās valstīs.

Armēnis gribēja taisīt vēja kūkas, bet tā kā viņš cepa šo saldo ēdienu pirmo reizi, tad.... mīkla neuzpūtās un izskatījās kā pankūkas. Es teicu, ka neviens jau nezina, kas tas īsti ir par saldo ēdienu, lai tik droši saka, ka tas ir armēņu tradicionālais ēdiens un viss būs štokos. Narek tā arī darīja, sakot, ka šī saldā ēdiena nosaukums ir „жулик”. Ha, ha, ha, es gandrīz gar zemi nogāzos, kad viņš prezentējot savu saldo ēdienu pateica, ka to sauc „жулик”. Šiten gribu pieminēt, ka es pati Narek bieži saucu par „жулик”. Tad nu redz, šovakar viņš nudien bija īsts „жулик”. Ha, ha, ha!!!

Nogurdinoša (uhhh, gandrīz visa diena virtuvē), bet interesanta diena, jo internacionālās vakariņas ir baigi foršā štelle.