Šodien pa ilgiem laikiem darbojos virtuvē. Kopš vasaras sezonas sākuma kā
pavārs te ir ieradusies Felicitas, kas ir Francijā dzīvojoša vāciete un jau
n-to vasaras sezonu piestrādā mūsu ciemā kā ēdienkartes plānotāja un virtuves
darbu vadītāja. Ar viņu kopā prieks strādāt, jo viņa virtuvē ir super organizēta
un perfekti sadala darbus, kas nebūt nav viegli, ja virtuvē vienlaicīgi atrodas
vesels lērums cilvēku.
Šodien pārtraukumā amerikānis stāstīja, ka dārzā bija strādājis kopā ar
vienas pusaudžu grupas vadītāju, kas dārzā bija ar mani vakar un viņa bija
jautājusi: "Kur ir tā jaukā krievu meitene?", uz ko Eric bija
iebildis, ka vispār jau es esmu no Latvijas, kas nebūt nav Krievija. Viņš pēc
tam smējās: "Vari teikt man paldies, es biju kā NATO!". Ha, ha, ha,
nudien...
Pēcpusdienā ar Clemence braucām pie Nils mammas, kura mums sabīdīs plakātu
printēšanu, lai pārliecinātos, vai printējot viss izskatīsies tā, kā tam
jāizskatās. Ho, ho, ho, viņas mājas atrašana gan nebija viegls uzdevums.
Izbraukājām divus kalnu meža ceļus, viens bija tik šaurs un tik stāvs, ka
atmuguriski Clemence baidījās braukt, un nācās braukt uz priekšu, līdz atradām
kādu vietu, kur apgriezties.
Pie mums tāds karstums un sausums, ka prefektūra atsūtīja e-pastu ar aizliegumu kurināt ugunskurus pat tam speciāli iekārtotās vietās. Bēdīgi. Kas gan tā par vasaru bez ugunskuriem...
Pie mums tāds karstums un sausums, ka prefektūra atsūtīja e-pastu ar aizliegumu kurināt ugunskurus pat tam speciāli iekārtotās vietās. Bēdīgi. Kas gan tā par vasaru bez ugunskuriem...
Tā kā pieaugušo "workcamp" šonedēļ noslēgsies, tad šovakar bija
krievu meiteņu pagatavotas "krievu vakariņas" ar rasolam līdzīgiem
salātiem un boršču. Un... krievu mūziku fonā. Ak, vecā labā kino mūzika... Kā
Alina smējās, šķiet, ka es vecās krievu kino filmas pārzinu pat labāk nekā
viņa. Kādā brīdī pie manis pienāca Laura un prasīja, vai es zinot kādas
tradicionālās krievu dejas. Ko?? Kāpēc lai es zinātu tradicionālās krievu
dejas? Šito jautājumu nudien nesapratu...
Pēc vakariņām bija deju ballīte, bet tā kā mūziku izvēlējās pusaudži, tad
manā izpratnē tā nebija nekāda mūzika. Tad nu kopā ar daļu pieaugušo workcamp
cilvēkiem - divām krievietēm, itāli, francūzi - un vienu spāņu čali (kurš no
septembra šeit būs kā brīvprātīgais, bet tagad atbraucis izpētīt šo vietu)
spēlējām visādas galda spēles. Bija jautri!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru