Pēc
pusdienām kopā ar Sandrine, mūsu diviem pusaudžiem, diviem vācu vīriem (viņi
šeit atkal apmetušies uz kādu laiku kā brīvprātīgie palīgi), Seb un astoņu
cilvēku grupu, kas sastāv no četriem sīčiem un četriem audzinātājiem devāmies
uz Manosque. Uhh, ceļā uz turieni pavadījām divas stundas. Kad beidzot nokļuvām
Manosque, mums bija divas stundas brīvais laiks. Kā jau parasti – atdalījos no
pārējiem un devos klaiņot pa šaurajām ieliņām. Jauka pilsēta – gana dzīvelīga,
bet ne cilvēku pārbāzta. Tā teikt – cilvēki optimālā daudzumā. Bet kārtējo
reizi nācās secināt, ka diži lielas atšķirības starp pilsētām nav. Gribēju apēst
saldējumu, bet, protams, veikalā mazie saldējumi nav pieejami, tikai
iepakojumos pa vairākiem kopā. Mazākais, ko atradu bija 500 ml. Tā kā biju
izsalkusi, domāju, ka pieveikšu vienā mierā, bet...ha, ha, uz beigām saldējums gāja
iekšā ar lielām pūlēm. Nākošreiz tik lielu iepakojumu nepirkšu. Tad jau labāk
palikt bez saldējuma. Pēc tam visi atkal satikāmies un devāmies uz busiņiem,
lai paņemtu piknika kasti un dotos uz mūzikas festivālu, kas bija mūsu šīs
dienas galvenais mērķis. Kad nonācām līdz festivāla vārtiem, izrādījās, ka tā
ir ieeja māksliniekiem, un mums jāiet kur riņķī apkārt. Pēc tam atkal nonācām
pie vēl vienas dienesta ieejas. Tā kā piknika kaste bija gana smaga, tika
nolemts iepiknikot parkā, pēc tam atstāt kasti mašīnā un tad doties uz festivālu.
Ņemot vērā franču ēšanas paradumus (kas nozīmē to, ka viena ēdienreize var vilkties
veselu mūžību), man tā nešķita īpaši laba doma, bet ko padarīsi. Dzirdēju, ka
tālumā jau skan mūzika, tāpēc biju manāmi sapīkusi, ka mēs vēl sēžam parkā un piknikojam.
Pēc pilsētas apskates brīvā laika mūsu tikšanās bija plkst. 18.30, bet festivālā
beigās nonācām tikai mazliet pirms plkst. 21.00. Pfff.... Es gan secināju, ka
iepriekš dzirdētā mūzika nebija nekas īpaši prātīgs, bet gan tikai neliela
mūziķu grupa, kas iesildīja publiku skatuves priekšpusē. Tad jau nav liela
skāde, ka no šiem dzirdējām vien pāris dziesmas klātienē.
|
Francija, Manosque |
|
Francija, Manosque |
|
Francija, Manosque - vakarā apmeklētā festivāla plakāts |
|
Francija, Manosque |
|
Francija, Manosque |
|
Francija, Manosque |
|
Francija, Manosque |
|
Francija, Manosque |
Festivāls pilsētā
notiek četru vakarus pēc kārtas un sakarā ar pilsētas svētkiem ir bez maksas, tomēr
par spīti tam bija nopietna somu pārbaude pie ieejas. Apsardze teica, ka man
jāatstāj fotokameras baterija pie viņiem, jo zibspuldze traucēs māksliniekiem. Es
teicu, ka varu taču fotografēt bez zibspuldzes, bet šie ni un ni, lai atstāju
bateriju pie viņiem. Nu kas cits atlika... Gan es, gan Sandrine atstājām
baterijas un arī manu ūdens pudeli pie apsardzes, pretī dabūjot numuriņu gluži
kā garderobē. Ha, ha, zināt, kāpēc es tik viegli piekritu atstāt akumulatoru
apsardzei? Jo... man somā bija vēl divi lieki akumulatori! Protams, apsargs man
prasīja, vai gadījumā man nav vēl kāda baterija somā, uz ko, protams, es
atbildēju noliedzoši. Ha! Kad nokļuvām pie skatuves, izvilku no somas
akumulatoru un ieliku fotokamerā, un Sandrine smējās, vai tik man gadījumā nav
vēl kāds akumulators somā aizķēries, uz ko es atbildēju, ka ir gan, un aizdevu
viņai, jo viņai ir līdzīga tipa kamera. Sandrine smējās, ka es nu gan esmu
dumpinieciska. Ha!
Ak, ja pa
dienu biju maķenīt garlaikota un sapīkusi par trokšņaino bērnu grupu un
čammāšanos, tad man atlika vien izdzirdēt mūziku, lai noskaņojums būtu
lielisks! Arī koncerta norises vieta bija superīga – brīvdabas amfiteātris.
Pirmā grupa bija sajaukums starp roku, džezu un repu. Lai gan džezīgās un
hiphopīgās daļas man varbūt tik ļoti pie sirds negāja, tomēr kopskanējums visu
laiku bija ļoti krāšņs un bagātīgs, jo klasisko elektrisko ģitāru, bungu un
vokālu skanējumu papildināja ne tikai sintezators, bet arī čells. Spēcīgs
skanējums. Nākošā grupa spēlēja riktīgu dejojamo mūziku balkāniski brazīliskās
noskaņās. Jau pie pirmās grupas kārtīgi izdejojāmies, bet nu pie šitās grupas
dejas gāja vaļā pilnā sparā. Nudien LIELISKS koncerts! Piedevām – bez maksas. Vienīgi
bija škrobīgi uzzināt, ka vakar šī festivāla ietveros šeit uzstājies brīnišķīgais
Balkānu mūzikas izpildītājs Goran Bregovic, kura koncerti Rīgā parasti maksā ne
mazāk par 30 eur. Tas noteikti būtu bijis grandiozs vakars. Pilnībā izbaudīju
arī šī vakara mūziku. Cik gan ļoti man pietrūkst kārtīgu koncertu
apmeklējums... Ap pusnakti, skanot otrās grupas pēdējām dziesmām, devāmies
prom, jo mūs sagaidīja divas stundas ceļa. Negribējās, ai, kā negribējās doties
prom, jo atmosfēra bija tik jauka un vēl bija gaidāma trešā grupa...
|
Francija, Manosque - pagaidām uzdarbojas vēl tikai iesildošā grupa |
|
Francija, Manosque |
|
Francija, Manosque |
|
Francija, Manosque |
Atgriezusies
mājās iegāju savā istabā un uz galda atradu pasta sūtījumu. Pirmā doma: „Oo,
cik negaidīti! Diez no kā tas varētu būt?”. Kad paņēmu sūtījumu rokās un
ieraudzīju, ka tas ir sūtīts pa gaisu, tas jau sāka likties maķenīt aizdomīgi.
Apgriezu paciņu otrādi, lai redzētu sūtītāja vārdu, bet – tukšums. Hmm, parasti
Eiropā kaut ko smagāku par vēstuli ir neiespējami nosūtīt, nenorādot savu vārdu
un adresi. Pasta darbinieki ko tādu vienkārši nepieļauj. Interesanti,
interesanti. Attaisīju paciņu vaļā un biju vēl jo pārsteigtāka – iekšā bija
divas dzejas grāmatas, trīs šokolādes un apsveikuma kartiņa. Metos lasīt
apsveikuma kartiņu, lai saprastu, no kā ir šis mistiskais pārsteigums –
sūtītājs izrādījās kāds latviešu pāris Anglijā, un dzejas grāmatas bija paša
sūtītāja rakstītas. Izlasot kartīti un ierakstus grāmatā, nācās secināt, ka
pāris laikam seko līdzi maniem piedzīvojumiem blogā (citādāk es šo visu
izskaidrot nevaru) un kaut kādā man neizskaidrojamā veidā lasītais viņiem šķiet
iedvesmojošs un licis ne tikai atsūtīt man šo jauko pārsteigumu, bet kartītē ierakstīt
„Tu esi cilvēks, kas pasauli dara gaišāku. Paldies, ka esi!” un citas jaukas
lietas. Nu... liels, liels prieks ko tādu saņemt un lasīt, lai gan īsti nesaprotu,
kā es pasauli daru gaišāku ar savu blogu un piedzīvojumiem. Bet ja tā, tad
nudien lieliski. Tā kā atpakaļadrese nebija uzrakstīta un pateicības pastkarti
nosūtīt nespēju, tad pieņemot, ka sūtītāji seko līdzi šim blogam, varu vien
ierakstīt – LIELS PALDIES JUMS! Bija nudien patīkami saņemt šādu negaidītu pārsteigumu
pa pastu un lasīt tik jaukus vārdus. Man jau šķiet, ja kāds šo pasauli dara
gaišāku, tad tādi cilvēki kā Jūs, kas vienā dienā vienkārši izlemj nosūtīt
pārsteigumu pa pastu kādai absolūti nepazīstamai meitenei nekurienes vidū.
PALDIES, Jāni Damroze un Indra! Kas tāds negadās bieži. Varbūt šis ir viens no
tiem „vienreiz dzīvē” pārsteigumiem. PALDIES!!! Joprojām grūti aptvert, ka kas
tāds vispār ir iespējams. BRĪNUMAINI PĀRSTEIDZOŠS VAKARA NOSLĒGUMS. PALDIES JUMS!!!
|
Francija, Vaunieres - viens no negaidītākajiem jebkad saņemtajiem pārsteigumiem, paldies!!! |
Sveika, Solveiga!
AtbildētDzēstPrieks, ka mums pārsteigums izdevās :)
Pārsteigums jau arī mums bija, kad tīri nejauši atvērām Tavu blogu un lasījām tik fantastiski jaukus kalnu ceļojuma un Francijas dzīves aprakstus, kas papildināti ar Tavām fotogrāfijām.
Jau kādu laiku plānojam ceļojumu uz Madeiru, jo mums ir draugs no Madeiras, bet Tu vienkārši aizbrauc uz Madeiru! Fantastiski..!
Mēs Tev vēlam veiksmes un ja kādreiz interese, var ieskatīties manā blogā
www.janisdzeja.blogspot.com
Jānis un Indra Mančesterā, Anglija