25. jūlijs

Pēc pusdienām kopā ar Sandrine, mūsu diviem pusaudžiem, diviem vācu vīriem (viņi šeit atkal apmetušies uz kādu laiku kā brīvprātīgie palīgi), Seb un astoņu cilvēku grupu, kas sastāv no četriem sīčiem un četriem audzinātājiem devāmies uz Manosque. Uhh, ceļā uz turieni pavadījām divas stundas. Kad beidzot nokļuvām Manosque, mums bija divas stundas brīvais laiks. Kā jau parasti – atdalījos no pārējiem un devos klaiņot pa šaurajām ieliņām. Jauka pilsēta – gana dzīvelīga, bet ne cilvēku pārbāzta. Tā teikt – cilvēki optimālā daudzumā. Bet kārtējo reizi nācās secināt, ka diži lielas atšķirības starp pilsētām nav. Gribēju apēst saldējumu, bet, protams, veikalā mazie saldējumi nav pieejami, tikai iepakojumos pa vairākiem kopā. Mazākais, ko atradu bija 500 ml. Tā kā biju izsalkusi, domāju, ka pieveikšu vienā mierā, bet...ha, ha, uz beigām saldējums gāja iekšā ar lielām pūlēm. Nākošreiz tik lielu iepakojumu nepirkšu. Tad jau labāk palikt bez saldējuma. Pēc tam visi atkal satikāmies un devāmies uz busiņiem, lai paņemtu piknika kasti un dotos uz mūzikas festivālu, kas bija mūsu šīs dienas galvenais mērķis. Kad nonācām līdz festivāla vārtiem, izrādījās, ka tā ir ieeja māksliniekiem, un mums jāiet kur riņķī apkārt. Pēc tam atkal nonācām pie vēl vienas dienesta ieejas. Tā kā piknika kaste bija gana smaga, tika nolemts iepiknikot parkā, pēc tam atstāt kasti mašīnā un tad doties uz festivālu. Ņemot vērā franču ēšanas paradumus (kas nozīmē to, ka viena ēdienreize var vilkties veselu mūžību), man tā nešķita īpaši laba doma, bet ko padarīsi. Dzirdēju, ka tālumā jau skan mūzika, tāpēc biju manāmi sapīkusi, ka mēs vēl sēžam parkā un piknikojam. Pēc pilsētas apskates brīvā laika mūsu tikšanās bija plkst. 18.30, bet festivālā beigās nonācām tikai mazliet pirms plkst. 21.00. Pfff.... Es gan secināju, ka iepriekš dzirdētā mūzika nebija nekas īpaši prātīgs, bet gan tikai neliela mūziķu grupa, kas iesildīja publiku skatuves priekšpusē. Tad jau nav liela skāde, ka no šiem dzirdējām vien pāris dziesmas klātienē.

Francija, Manosque

Francija, Manosque

Francija, Manosque - vakarā apmeklētā festivāla plakāts

Francija, Manosque

Francija, Manosque

Francija, Manosque

Francija, Manosque

Francija, Manosque

Festivāls pilsētā notiek četru vakarus pēc kārtas un sakarā ar pilsētas svētkiem ir bez maksas, tomēr par spīti tam bija nopietna somu pārbaude pie ieejas. Apsardze teica, ka man jāatstāj fotokameras baterija pie viņiem, jo zibspuldze traucēs māksliniekiem. Es teicu, ka varu taču fotografēt bez zibspuldzes, bet šie ni un ni, lai atstāju bateriju pie viņiem. Nu kas cits atlika... Gan es, gan Sandrine atstājām baterijas un arī manu ūdens pudeli pie apsardzes, pretī dabūjot numuriņu gluži kā garderobē. Ha, ha, zināt, kāpēc es tik viegli piekritu atstāt akumulatoru apsardzei? Jo... man somā bija vēl divi lieki akumulatori! Protams, apsargs man prasīja, vai gadījumā man nav vēl kāda baterija somā, uz ko, protams, es atbildēju noliedzoši. Ha! Kad nokļuvām pie skatuves, izvilku no somas akumulatoru un ieliku fotokamerā, un Sandrine smējās, vai tik man gadījumā nav vēl kāds akumulators somā aizķēries, uz ko es atbildēju, ka ir gan, un aizdevu viņai, jo viņai ir līdzīga tipa kamera. Sandrine smējās, ka es nu gan esmu dumpinieciska. Ha!

Ak, ja pa dienu biju maķenīt garlaikota un sapīkusi par trokšņaino bērnu grupu un čammāšanos, tad man atlika vien izdzirdēt mūziku, lai noskaņojums būtu lielisks! Arī koncerta norises vieta bija superīga – brīvdabas amfiteātris. Pirmā grupa bija sajaukums starp roku, džezu un repu. Lai gan džezīgās un hiphopīgās daļas man varbūt tik ļoti pie sirds negāja, tomēr kopskanējums visu laiku bija ļoti krāšņs un bagātīgs, jo klasisko elektrisko ģitāru, bungu un vokālu skanējumu papildināja ne tikai sintezators, bet arī čells. Spēcīgs skanējums. Nākošā grupa spēlēja riktīgu dejojamo mūziku balkāniski brazīliskās noskaņās. Jau pie pirmās grupas kārtīgi izdejojāmies, bet nu pie šitās grupas dejas gāja vaļā pilnā sparā. Nudien LIELISKS koncerts! Piedevām – bez maksas. Vienīgi bija škrobīgi uzzināt, ka vakar šī festivāla ietveros šeit uzstājies brīnišķīgais Balkānu mūzikas izpildītājs Goran Bregovic, kura koncerti Rīgā parasti maksā ne mazāk par 30 eur. Tas noteikti būtu bijis grandiozs vakars. Pilnībā izbaudīju arī šī vakara mūziku. Cik gan ļoti man pietrūkst kārtīgu koncertu apmeklējums... Ap pusnakti, skanot otrās grupas pēdējām dziesmām, devāmies prom, jo mūs sagaidīja divas stundas ceļa. Negribējās, ai, kā negribējās doties prom, jo atmosfēra bija tik jauka un vēl bija gaidāma trešā grupa...

Francija, Manosque - pagaidām uzdarbojas vēl tikai iesildošā grupa

Francija, Manosque

Francija, Manosque

Francija, Manosque

Atgriezusies mājās iegāju savā istabā un uz galda atradu pasta sūtījumu. Pirmā doma: „Oo, cik negaidīti! Diez no kā tas varētu būt?”. Kad paņēmu sūtījumu rokās un ieraudzīju, ka tas ir sūtīts pa gaisu, tas jau sāka likties maķenīt aizdomīgi. Apgriezu paciņu otrādi, lai redzētu sūtītāja vārdu, bet – tukšums. Hmm, parasti Eiropā kaut ko smagāku par vēstuli ir neiespējami nosūtīt, nenorādot savu vārdu un adresi. Pasta darbinieki ko tādu vienkārši nepieļauj. Interesanti, interesanti. Attaisīju paciņu vaļā un biju vēl jo pārsteigtāka – iekšā bija divas dzejas grāmatas, trīs šokolādes un apsveikuma kartiņa. Metos lasīt apsveikuma kartiņu, lai saprastu, no kā ir šis mistiskais pārsteigums – sūtītājs izrādījās kāds latviešu pāris Anglijā, un dzejas grāmatas bija paša sūtītāja rakstītas. Izlasot kartīti un ierakstus grāmatā, nācās secināt, ka pāris laikam seko līdzi maniem piedzīvojumiem blogā (citādāk es šo visu izskaidrot nevaru) un kaut kādā man neizskaidrojamā veidā lasītais viņiem šķiet iedvesmojošs un licis ne tikai atsūtīt man šo jauko pārsteigumu, bet kartītē ierakstīt „Tu esi cilvēks, kas pasauli dara gaišāku. Paldies, ka esi!” un citas jaukas lietas. Nu... liels, liels prieks ko tādu saņemt un lasīt, lai gan īsti nesaprotu, kā es pasauli daru gaišāku ar savu blogu un piedzīvojumiem. Bet ja tā, tad nudien lieliski. Tā kā atpakaļadrese nebija uzrakstīta un pateicības pastkarti nosūtīt nespēju, tad pieņemot, ka sūtītāji seko līdzi šim blogam, varu vien ierakstīt – LIELS PALDIES JUMS! Bija nudien patīkami saņemt šādu negaidītu pārsteigumu pa pastu un lasīt tik jaukus vārdus. Man jau šķiet, ja kāds šo pasauli dara gaišāku, tad tādi cilvēki kā Jūs, kas vienā dienā vienkārši izlemj nosūtīt pārsteigumu pa pastu kādai absolūti nepazīstamai meitenei nekurienes vidū. PALDIES, Jāni Damroze un Indra! Kas tāds negadās bieži. Varbūt šis ir viens no tiem „vienreiz dzīvē” pārsteigumiem. PALDIES!!! Joprojām grūti aptvert, ka kas tāds vispār ir iespējams. BRĪNUMAINI PĀRSTEIDZOŠS VAKARA NOSLĒGUMS. PALDIES JUMS!!!

Francija, Vaunieres - viens no negaidītākajiem jebkad saņemtajiem pārsteigumiem, paldies!!!