Saki "JĀ" piedzīvojumiem! : 9. augusts

Nils iepriekš bija ieteicis otrajā pārgājiena dienā doties ceļā jau plkst. 5.00 – 6.00 no rīta, jo dienas pirmā puse solīta dikti karsta, otrajā dienas pusē solīts negaiss (un atrasties šajos kalnos negaisa laikā nebūtu īpaši vēlams), bet pārgājiena maršruts ir garš un grūts. Tā nu pamodāmies plkst. 5.00, bet konstatējām, ka laukā līst, un šņācām tālāk. Beigu galā no telts izrausāmies laukā tikai ap plkst. 8.00, kad lietus beidzot bija mitējies.

Šajā kalnu masīvā nav pieejamas praktiski nekādas ūdens tilpnes. Kaut mazlietiņ nomazgāties no rīta taču gribas. Ko darīt? Izmantot uz telts pārsega esošo lietus un kondensāta ūdeni!

Lielāko daļu dienas kalni bija ietinušies biezos mākoņu vālos, kas nozīmēja lielu gaisa mitrumu, laiku pa laikam nelielu lietu un nežēlīgi aukstu vēju. Brrrrrr!!!

Vienā brīdī sasniedzām aitu ganāmpulku, kas mums sniedza gana baudāmu zvanu kora koncertu. Pēcāk vienā koka būdā sastapām aitu ganu, kurš kalnos pavada visu vasaru. Ļoti kolorīts tipāžs, bet likās kaut kā dīvaini viņu fotografēt.

Plašajos laukos pazaudējām takas marķējumu, tāpēc izlēmām sekot elektrības līnijām un slēpju pacēlājiem. Augšup lejup, augšup lejup, augšup lejup.

Pēc gana ilga laika atkal uzdūrāmies takas marķējumam – sarkani baltam krāsojumam. Ha, ha, cik gan priecīgi var būt cilvēki par parastu krāsas traipu uz koka vai klints!!

Bijām gana lielā augstumā, un lai gan citur karstuma dēļ izsludināts aizliegums kurt uguni, šeit pat uzgājām nelieli sniega pleķi.

Taka vēlāk veda ļoti stāvi augšup. Gar takas malu bija ierīkotas virves, kur pieturēties. Šķiet, ka bez virvju palīdzības šo takas posmu nekādi nebūtu iespējams pieveikt.

Kādu laiku gājām pa gana plakanu kalna virsotni un jutāmies absolūtā nekurienes vidū, biezu un necaurredzamu mākoņu ieskauti. Vienu brīdi mākoņi pašķīrās, un mums šķita, ka redzam ezeru. Kad mākoņi pašķīrās nākošreiz, uz „ezera” ieraudzījām tādu kā transporta līdzekli, un mūsu „ezers” izrādījās asfaltēts laukums. Ko? Asfaltēts laukums 2563 m augstumā?? Bijām apmulsuši. Pēc brīža mākoņi atkal izklīda un samulsināja mūs vēl jo vairāk – skatam pavērās milzīgi lokatori. Kas tad tas?!?!? Sajūta bija ļoti, ļoti spocīga. Atradāmies dabas ieskautā nekurienes vidū, bet te pēkšņi milzīgi lokatori. Sirreāli. Šķita, ka esam kādā zinātniskās fantastikas filmā uz citas planētas. Uzgājām zīmi, kas paskaidroja, ka šeit ir observatorija vai kas tamlīdzīgs. Kopumā uz kalna plato bija izveidoti septiņi milzīgi lokatori. Jau esot divatā šis viss likās gana spocīgs un neomulīgs, pat negribu iedomāties, kādas sajūtas rastos, ko tādu ieraugot vienatnē.

Pēc tam atkal uz brīdi pazaudējām norādes, bet vēlāk veiksmīgi atradām.

Ja nebūtu mākoņi, tad būtu uzkāpuši 2709 m augstajā virsotnē, bet mākoņu dēļ nebija vērts pūlēties, jo tāpat nekas nebūtu redzams, un krustcelēs, kur vajadzēja izvēlēties starp neliela līkuma mešanu, lai uzkāptu virsotnē un atpakaļ, vai sekotu Nils ieteiktajam maršrutam lejup, izvēlējāmies doties lejup. Uhhh, tas nu gan bija stāvs un ilgs lejupceļš. Un jāteic, ka gana bīstams, jo uz šķembām viegli paslīdēt.

Bija tik jauki izkļūt no mākoņiem un baudīt nudien iespaidīgus kalnu skatus!!!

Ha, ha, izrādās, ka vāciešiem ir problēmas izrunāt latviešu „rrr”. Fabian dikti centās, bet es viņa centienus izlēmu nofilmēt (video skatāms šī ieraksta pašās beigās). Lai gan Fabian varbūt nav īpaši talantīgs latviskā „rrr” izrunāšanā, tomēr pārgājiena laikā viņš jau pat spēja salikt kopā pāris sakarīgus teikumus un varen ātri uzķēra sieviešu/vīriešu dzimtes veidošanu lietvārdiem un atšķirību starp vienskaitļa/daudzskaitļa formām latviešu valodā. Ak, ja man būtu šitāds ķēriens uz svešvalodām...

Pieveikuši daļu lejupceļa, uzgājām kalnu strautu, kurā papildinājām ūdens krājumus. Zinu cilvēkus, kuri šausmīgi baidās dzert ūdeni no upēm, bet man tas liekas daudz veselīgāk par kārtīgi izfiltrētu pilsētas ūdeni bez jebkādām dzīvības pazīmēm. Ik pa laikam našķojāmies ar takas malā pieejamām avenēm. Tālumā manījām pa klintīm augšup tekalējam kalnu kazas.

Vakarā nonācām pie viena neliela auto ceļa un piknikošanas vietas. Piesēdām atpūsties un izdomāt, vai celt telti šeit vai meklēt citu vietu. Fabian jautāja: „Did you hear river before?”, es paguvu atbildēt: „Hmm, no...”, un uzreiz sākās stipra lietusgāze. Ha, ha, ha, te tev nu bija „upe”! Loģiski, ka sliet telti lietus laikā nebūtu īpaši jēdzīgi, tāpēc turpinājām ceļu. Vienā brīdī sasniedzām mežniecības ēku, kas savukārt nozīmēja to, ka sliet telti kaut kur ceļmalā nebūtu īpaši gudri, jo vispār Francijā „wild camping” nemaz nav atļauts, un ja kāds par mūsu nelegāli uzcelto telti varētu izrādīt kādus iebildumus, tad tieši mežniecības pārstāvji. Atradām mazāku meža celiņu un gana jauku vietu telts uzsliešanai, un arī lietus mitējās.

Ak, jā, jau kādu laiciņu iepriekš (nu labi, labi, sev stāstīt pekstiņus taču nav jēgas – vairāk vai mazāk jau pārgājiena sākumā) izlēmām, ka jā, divu dienu pārgājienu izvērtīsim četru dienu pārgājienā. Sagaidīju vakariņu laiku, kad nevienam no darbiniekiem nebūtu jābūt ofisā, un sāku zvanīt uz ofisu, lai balss pastā atstātu ziņu, ka atgriezīsimies tikai otrdien, pie reizes piebilstot, lai darbinieki nesatraucas un divas dienas es varēšu atstrādāt nākamajā nedēļas nogalē. Labi izplānots, bet.. plāns nebija lāga īstenojams, jo šajā vietā praktiski nebija zonas. Sasodīts!!! Ik pa brīdim vienu svītriņu varēja uzķert, bet ar to nebija gana, lai piezvanītu uz ofisu. O ou... Aizsūtīju sms Lisa, Lea, Benjamin un Sandrine, cerībā, ka kāds no viņiem ziņu saņems. Jāatgādina, ka arī mūsu ciemā ar telefona zonu ir ļoti čābīgi.

Atsākās lietus un arī negaiss, tāpēc līdām teltī, lai liktos uz auss. Pēkšņi zvanīja mans telefons. Zvanītājs bija Eric no Lea numura, kurš jautāja: „Where are you man? Do I need to pick up you somewhere?”. Interesanti, ka viņam bija izdevies atrast zonu mūsu ciemā, bet mana sms nebija vēl aizgājusi, tāpēc mans paziņojums par to, ka ciemā atgriezīsimies tikai otrdien, viņu pamatīgi nošokēja. Bet prieks, ka kāds satraucas par to, kur mēs esam pazuduši.