Saki "JĀ" piedzīvojumiem! : 25. augusts

No rīta palīdzēju Lisa ar viena informatīvā dēļa izveidi, bet tad kopā ar Laura sākām veidot YouthPass – apliecinājumu, ka esmu veikusi EBD.

Pēcpusdienā Lisa ierosināja doties pārgājienā uz vienu kalnu, kur pat es vēl neesmu īsti bijusi, bet tā kā mums gribēja pievienoties arī „teenager workcamp” dalībnieki, tad šis plāns atkrita. Mums nav atļauts doties tik augstos kalnos (īstenībā jau nekas augsts tas nav, bet stulbi noteikumi...) ar pusaudžiem, ja vien kopā neiet arī kāds sertificēts kalnu gids. Viņu vadītāja Asia jautāja man, vai es esmu ar mieru kopā ar viņiem doties vienā citā pārgājienā, kas nav tik augstu kalnos un kur varam doties kopā ar pusaudžiem. Ar Lisa vienojos, ka viņas ierosinātajā maršrutā dosimies ceturtdien, un es piekritu „teenager workcamp” būt par ceļa rādītāju. Mums pievienojās arī „adult workcamp” dalībnieces, Eric un viens divu mēnešu beļģu brīvprātīgais. Beigu galā bijām pamatīgs bariņš cilvēku kopā ar vienu jestru suni.

Pff, tracinoši, ka pārgājiena laikā cilvēki izdomā atskaņot mūziku. Mēs taču dodamies pārgājienā, lai izbaudītu dabu! Tikpat tracinoši, ka daži joņo pa priekšu, neseko līdzi zīmēm, aizskrien pa nepareizām takām un tad tevi viņi jāsauc atpakaļ.

Sēdējām uz kalna un pļāpājām ar Eric un bija tik sasodīti skumji apzināties, ka šo vietu drīz pametīšu. Jā, jā, atpakaļceļā no Spānijas atgriezīšos savākt mantas, bet tas vairs nebūs tas – 1) te vairs nebūs tie paši cilvēki; 2) viena lieta ir dzīvot šeit, bet pavisam cita – viesoties. Prātoju, cik gan paradoksāli – katru reizi, kad atgriezos šeit pēc kāda ceļojuma vai pārgājiena, nemaz nebiju priecīga par atgriešanos atkal tajā pašā vietā pie ikdienas rutīnas, bet tagad, domājot, ka svētdien došos prom, ir skumji, ka pametīšu šo vietu, un atgriezīšos pie īstās ikdienas rutīnas, jo galu galā viss šis gads bija kā milzīgs ceļojums. „Pēc-ceļojumu” sajūta vienmēr ir briesmīga, un pāris dienas pēc atgriešanās allaž esmu mazliet depresīvā noskaņojumā, bet ko tad, ja šis „ceļojums” ir bijis gada garumā? Cik gan dienas būs šī „pēc-ceļojuma depresija”? Vienmēr ir skumji atvadīties no lieliskiem cilvēkiem pat pēc pāris stundu/dienu/nedēļu pazīšanās, bet kā lai atvadās no cilvēkiem, ar kuriem kopā pavadīti mēneši/gads?? Tas vienkārši nav prātam aptverams. Jā, jā, pasaule ir maza, un gan jau kādu dienu kur satiksimies, bet.... nekad nebūsim pilnīgi visi kopā un ne šajā vietā. Un tieši šī doma „nekad vairs” ir tā visvisvisBRIESMĪGĀKĀ. Šādu skumju pārdomu sakarā galīgi negribējās pievienoties trokšņainajiem pusaudžiem, tā nu izskaidrojām Asia atpakaļceļu un abi ar Eric palikām sēdēt kalna galā.

Pēkšņi Eric teica: „Būtu forši nokļūt tajā ciemā kalna pakājē, nekad neesmu tur bijis!”. Ha, ha, pasvied tik Solveigai kādu piedzīvojumus sološu ideju!! Protams, es uzreiz teicu: „Ejam!!!”. Uz ko amerikānis nopūtās: „Ak, nē, tu esi bīstama persona!”. Es tikai: „Tu zini, ka ir bīstami man piedāvāt piedzīvojumus, ejam, ejam!!!”. Un.. jā, sākām pētīt, kā lai tur nokļūst! Doties pa tiešo lejā izskatījās pārāk bīstami, jo kalns bija gana stāvs un, nezinot apkārtni, pēkšņi varētu atklāties, ka esam uz kādas klints. Nolēmām lūkoties pēc takas. Meklējot taku secinājām, ka lai gan vienmēr abi pārgājienos dodamies kārtīgi nodrošinājušies (nazis, lukturītis, sērkociņi, kas ēdams, siltās drēbes, utt.), šoreiz, apzinoties, ka pārgājiens būs pavisam īss un ejam kopā ar pusaudžiem, kas teorētiski izslēdz jebkādu piedzīvojumu sološu ideju īstenošanu, nebijām paņēmuši līdzi praktiski neko. Manā somā bija vien ūdens pudeles, mobilais telefons un t-krekls. Eric teica, ka tieši šādi – dodoties kalnu pārgājienā nesagatavotiem – parasti cilvēki iekuļas visādās ķibelēs, bet man izdevās viņu pārliecināt, ka šis būs lielisks piedzīvojums. Viņš gan arī prasīja, kāds būs plāns pēc ciemata Terres Rouges sasniegšanas, uz ko es atraucu: „Kad sasniegsim ciematu, tad varēsim domāt!”. Galu galā – visticamāk šis ir mūsu pēdējais kopīgais piedzīvojums. Pēc neilga brīža atradām vienu taku, kas veda šķietami pareizā virzienā un – aidā! Ha, ha, atkal jau aizbēgām prom no ciemata pretī piedzīvojumiem.

Taka veda cauri skaistam mežam, vietvietām pavērās skati uz brīnišķīgām klintīm. Nonācām vienā ciematā, kurš bija Eric noskatītais Terres Rouges, bet es teicu: „Dodamies tālāk!”. Aizgājām līdz nākošajam ciematam un atkal sākām diskutēt, ko darīt. Man bija doma turpināt doties uz priekšu līdz sasniegtu lielo ceļu un tad stopēt atpakaļ uz mūsu ciemu. Eric šo domu apstrīdēja, sakot, ka bez lukturīšiem un pārtikas iet nezin cik tālu nav gudri. Viņš gribēja doties atpakaļ uz Vaunieres pa to pašu taku, pa kuru atnācām. Man atkal tas likās garlaicīgi un galīgi „ne-piedzīvojumīgi”. Beigu galā vienojāmies vienā lauku viesnīciņā noskaidrot, cik tālu jāiet līdz lielajam ceļam un tad pieņemt lēmumu. Izrādījās – kādi 15 km. Līdz saulrietam bija palikusi tikai kāda pusstunda... Hmm... Praktiskais amerikānis teica, ka tik daudz kilometrus bez pārtikas viņš negrib iet. Man radās ideja, ka mēs varētu apmesties pa nakti šajā viesnīciņā – ja jau „bēg prom”, tad tā kārtīgi! Protams, nevienam no mums nebija naudas, bet radās ideja uzjautāt, vai iespējams veikt internetpārskaitījumu. Izrādījās, ka šajā vietā nemaz nav interneta, turklāt drīzumā jāuzrodas grupai cilvēku – brīvu vietu nemaz nav. Kaut kad sen atpakaļ oktobrī, kad abi ar Eric gājām pārgājienā uz Quigouret, kalnos satikām vienu vīru Guilles no ciema Terres Rouges, kurš mūs toreiz uzaicināja kādu dienu atčāpot pie viņa uz tēju, jo viņš zina gan Vaunieres, gan mūsu tehnisko līderi Nils. Izlēmām, ka viņš būs mūsu pēdējā cerība, un ja neaizdosies palikt pa nakti pie viņa, tad nekas cits neatliks, kā kātot atpakaļ uz Vaunieres. Tā nu viesnīcā uzjautājām, vai gadījumā nezina, kur dzīvo Guilles. Protams, ka tādos mazos ciematiņos visi viens otru pazīst, un viesnīcnieks izstāstīja, kā nokļūt līdz Guilles.

Izrādījās, ka viņa māja ir nevis pašā ciematā Terres Rouges, bet ārpus ciema kalnos. Pēc kādas pusstundas kāpiena beidzot sasniedzām viņa māju un klauvējām pie durvīm. Kad viņš atvēra durvis, stādījāmies priekšā kā brīvprātīgie no Vaunieres un prasījām, vai iespējams šeit palikt pa nakti. Guilles mūs laipni aicināja iekšā. Ieradāmies tieši uz vakariņu laiku! Šajā vietā visu laiku tiek uzņemti brīvprātīgie no „WorkAway”, arī tagad te bija viena meitene no Skotijas, viens puisis no Anglijas un viens puisis no Spānijas. Pēc garšīgām vakariņām sazvanījām sava ciema automātisko atbildētāju un atstājām ziņu, ka būsim atpakaļ rītdien, bet pēc tam ilgu laiku pavadījām pļāpājot ar skotieti un angli. Jauka māja (omulīgs interjers, sakoptas telpas, veselas divas klavieres un akordeons) un jauki cilvēki. Pēcāk devāmies uz sev ierādīto istabu un turpinājām pirms-miega sarunas ar amerikāni. Nu viņš beidzot atzina, ka šis nudien bija lielisks piedzīvojums.

Ha, ha, Guilles mūs pirms daudziem mēnešiem uzaicināja uz tēju, bet beigās mēs atnācām uz vakariņām un vēl piedevām palikām te pa nakti.