Un zvana
modinātājs. Modinātāja skaņas nekad nav īpaši patīkamas, bet jo īpaši, kad tas
nozīmē ne vien velšanos laukā no gultas (lasīt: līšanu laukā no guļammaisiem),
bet atvadīšanos uz nezināmu laika posmu. Apkārt saullēkta gaismas pielieta
kalnu ieleja, bet... brīdī, kad par šādu skaistumu vajadzētu priecāties, ir
drīzāk skumīgi.
Pēc
brokastošanas paguvu Fabian iesaistīt savā „Melting Potes 6” foto projektā, bet
tad jau braucām uz staciju. Un atkal tas briesmīgais, briesmīgais mirklis, kad
jāsaka „atā!”, vilciena durvis aizveras, un cilvēks ir prom. Man pat šķiet, ka
liela daļa cilvēku, ar kuriem kopā nodzīvots gandrīz gads, man pietrūks mazāk
nekā cilvēks, kuru esmu satikusi vien pāris reizes. Bet pārgājieni jau ir daudz
intensīvāka pieredze nekā ikdienišķa sadzīve. Šis bija lielisks pārgājiens.
Viens no labākajiem, kādā esmu bijusi. Ir tik vienkārši un labi doties
pārgājienā ar cilvēku, ar kuru sakrīt uzskati par to, kādam jābūt pārgājienam,
ar kuru nav nekādu strīdu vai ķildu, un pārgājiens paiet absolūti pozitīvā un
gaišā gaisotnē. Paldies, Tev, Fabian!
Iepriekš
prātoju, nez kāda būs darbinieku attieksme par manu spontāno lēmumu patvaļīgi
pagarināt brīvdienas. Pārsteidzošā kārtā visi tikai interesējās, kāds bija
pārgājiens, un vienīgi Laura apvaicājās, vai nedēļas nogalē viņiem palīdzēšu.
Hmm, interesanta attieksme. Gaidīju ko skarbāku.
Dienas
garumā daudzi cilvēki jautāja, kāds bija mans pārgājiens. Pat nesaprotu, kā
visi par to uzzinājuši.
No sākuma darbojos
dārzā ar nelielu grupiņu cilvēku, bet tad pievērsos foto projektam.
 |
| Francija, Vaunieres |
 |
| Francija, Vaunieres - ākstoties ar Narek |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru