27. augusts

Atkal darbojos virtuvē. Vēlāk pēcpusdienā teicu smagas atvadas Patricia... Tik sasodīti skumji!!! 

Visa gada garumā ar Eric nebija nevienas kopbildes, bet tagad netīšām tikām pie kopbildes tomātu ielenkumā.

Francija, Vaunieres - ar amerikāni Eric mūsu siltumnīcā

Bet atlikusī dienas daļa izvērtās par filmas cienīgu scenāriju.

Septiņu cilvēku sastāvā (es, Patrick, Lisa un viņas puisis un draugs no Vācijas, „adult workcamp” dalībnieces Aneta un Dasha) devāmies iekarot Toussiere. Neviens no mums tur iepriekš nebija bijis. Taka ātri vien pazuda, un mēs devāmies augšup pa tādu kā vecu upes gultni. „Hiking” ātri vien pārvērtās par kārtīgu „climbing”. Sasniedzām punktu, kur ceļā bija klinšu siena cilvēka augumā. Aneta un Patrick kaut kā nebūt uzrāpās augšā. Lisa gribēja mēģināt citu augšā nokļūšanas veidu pa šķembu nogruvumu, bet secināja, ka tas tomēr nebūs iespējams. Bet arī lejupceļš no viņas pašreizējā atrašanās punkta diez ko vienkāršs vairs nebija. Beigu galā viņa izlēma pārgājienu neturpināt un kopā ar savu puisi devās atpakaļ. Mēs turpinājām ceļu, kas pēc pievarētās sienas likās salīdzinoši vienkāršāks. Bet tad... tad sasniedzām gana vertikālu sienu, kas sastāvēja no akmeņiem un šķembu nogruvuma. Tā jau nebūtu nekas tik dikti briesmīgs kāpelēt augšup pa akmeņu sienu, bet diemžēl šie akmeņi bija no tāda materiāla, ka tie nepārtraukti dalās sīkās šķembās un uz tiem lāga nevar paļauties. Jebkurā gadījumā atpakaļceļš izskatījās vēl nereālāks par ceļa turpinājumu, tā ka nācās vien doties tālāk. Brīžiem nudien pat lāga nebija, kur pieķerties, bet virsma bija teju vertikāla. Ak jel, pēc šī augšupposma pievarēšanas visi teicām, ka šis bija mūsu vistrakākais un bīstamākais pārgājiens. Skatoties no augšas uz leju, pat nešķita ticami tas, ko nupat bijām paveikuši. Arī turpmākais ceļš bija visai stāvs un ne pārāk drošs, bet vismaz segums bija daudz patīkamāks – zāle. Ar šādiem piedzīvojumiem sasniedzām Toussiere. Mūsu sākotnējais plāns bija ceļu turpināt uz piramīdveidīgo kalnu, kurā es divas reizes biju bijusi un zināju atpakaļceļu uz ciemu. Tomēr secinājām, ka Toussiere un piramīdu pārgājienu taka nemaz nesavieno. Dīvaini. Es zināju, ka savienojošai takai jābūt, bet tā nudien nebija nekur redzama – viena pusē ļoti stāva ar zāli apaugusi nogāze, otrā pusē – ļoti stāvs šķembu nogruvums. Stāvot uz šīs šķautnes sāka likties, ka varbūt šī šķautne kalpo kā pārgājienu taka, bet vairāk piedzīvojumus mums šodienai negribējās. Tā nu izlēmām doties uz netālu esošo aitu vīra būdu, jo no turienes 100% bija jābūt takai uz Vaunieres. Aizgājām līdz būdai, bet no turienes laukā izmetās divi nikni ganu suņi. Gājām būdai ar līkumu. Uzgājām stabu uz kura bija norāde gan uz Vaunieres, gan uz ciemu pretējā virzienā. Pretējā virzienā veda autoceļš, bet Vaunieres virzienā taka nebija redzama. Hmm... Lejā kaut kā jātiek. Pētījām, pētījām pļavu, bet vienīgais, kas kaut nedaudz līdzinājās takai bija gandrīz izkaltusi upes gultne. Izlēmām doties lejup pa to. Ilgu laika posmu viss bija labi. Protams, nācās palēkāt pa akmeņiem un pretējā virzienā došanās būtu sarežģīta, bet mūs interesēja lejupceļš. Bet tad... tad sasniedzām ~ 3 m vertikālu posmu, kura apakšā bija neliels baseiniņš un pēc tam atkal kāds ~ 3 m augsts vertikāls posms. Lejupceļš pa upes gultni šeit beidzās. Jāmeklē citas iespējas. Nācās iet pa krastu, kas bija arī teju vertikāla nogāze ar šķembām, lapām un krūmiem. Vienā dodoties lejupvirzienā paslīdēju un labu gabalu nošļūcu lejup uz pēcpuses. Tā kā saulriets tuvojās lieliem soļiem, turpinājām lēnā garā doties uz priekšu. Tas nudien bija lēni, jo krauja bija ļoti stāva un šķembu dēļ visu laiku bija jāgaida, kamēr iepriekšējais cilvēks ir labu gabalu uz priekšu, lai netīšām neuzsviestu viņam virsū kādas šķembas. Saule jau bija gandrīz norietējusi, bet mēs joprojām atradāmies krauju ielenkumā bez mazākās nojausmas, kā tikt mājup. Tik stulbi – no vienas puses bijām apmaldījušies, jo nebija ne jausmas, kā tik laukā (ceļš lejup, augšup vai uz priekšu solīja tikai nezināmas kraujas, bet ceļš atpakaļ arī nebija visnotaļ īstenojams, turklāt saule jau bija gandrīz norietējusi), no otras puses nebijām apmaldījušies, jo tālumā labi redzējām ciemam pieguļošo tīrumu. Tā kā kabatas lukturīši bija tikai man un vācu puisim, turklāt šīs ceļš bija bīstams pat dienas gaismā, izlēmām zvanīt glābšanas dienestam. Visu laiku dzīvoju ar pārliecību, ka 112 darbojas pat tur, kur nav telefona zonas. Izrādījās, ka tās ir tīrākās muļķības. Par laimi Patrick uz īsu brīdi izdevās sazvanīt glābējus. Viņš gribēja izsaukt helihopteri, bet viņi teica, ka diemžēl jau ir pārāk tumšs un viņi var vien atsūtīt ugunsdzēsējus. Patrick sāka skaidrot, kur aptuveni mēs atrodamies, bet telefona sakari pārtrūka. Viņš zvanīja glābšanas dienestam vēl kādas trīs reizes, līdz beigu galā paspēja līdz galam izstāstīt visu viņiem nepieciešamo informāciju, pirms pārtrūka telefona sakari. Tā nu atradām kādu nebūt stabilu punktu, kur visi piecatā varējām satilpt un gaidījām. Gaidījām. Gaidījām. Sāka palikt auksti, bet lēkāt, lai sasildītos nebija iespējams. Tad pamanījām tālumā gaismas un es sāku pūst svilpi. Vēl pirms neilga laika domāju, ka savā somā esošo svilpi nekad nelietošu, bet, redz, izrādījās noderīga štelle. Smējos, ka jūtos kā filmā „Titāniks” – mēs atrodamies uz ledus gabala un tik pūšam svilpi.  Dzirdējām, kā glābēji auro kur pretējā kalna pusē. Ak nē.... Nu bija sajūta kā uz vientuļas salas esošam cilvēkam, kas tālumā pamana kuģi, bet tas aizpeld pretējā virzienā. Bet par laimi viena no saukšanas skaņām sāka skanēt mums kur tuvāk. Turpinājām gan censties ziņot par savu atrašanās vietu ar lukturīšiem, gan svilpi, gan balsīm. Beigās aizas pretējā pusē esošais glābējs mūs sadzirdēja un arī pamanīja. Viņš sazvanīja mūsu pusē esošo glābēju un izgaismoja mūs, lai šis glābējs mūs var atrast. Tā nu izgaismoti kā Misters Bīns ugunsdzēsēja pavadībā sākām augšupceļu. Tur bija vēl viens ugunsdzēsējs, kurš sasaucās ar mūsu pavadoni, lai dotu mums ziņu, uz kuru pusi jādodas takas meklējumos. Pēc pamatīga kāpiena, kas tika veikts gandrīz četrrāpus, jo citādāk nebija veicams, sasniedzām trešo glābēju un tā divu glābēju pavadībā devāmies uz ciemu. Skaidrs, ka tumsā paši šo taku nebūtu atraduši un arī gaismā diez vai tik augstu būtu riskējuši kāpt. Taka gan arī bija diez gan aizaugusi, nav brīnums, ka sākumpunktu nepamanījām. Tuvojoties ciemam pretī jau nāca amerikānis. Pļavā bija vairākas ugunsdzēsēju mašīnas. Par laimi, viņi visi bija laipni un pat nelika maksāt, sakot, ka šāds darbs ietilpst viņu pienākumos. Ufff.... viss labs, kas labi beidzas!

Devāmies ēst mums noglabātās vakariņas. Amerikānis stāstīja, kā viņi visi bija sēdējuši vienā ēkā, kad pagalmā bija iebraukušas divas policijas mašīnas. Viņi bija gājuši jautāt, kas noticis, un šie bija paziņojuši, ka kalnos ir apmaldījusies grupa cilvēku no ciema. Mēs iepriekš bijām centušies ciemu sazvanīt, bet zonas trūkuma dēļ tas neizdevās. Policija bija prasījusi sīku aprakstu ar mūsu tautībām, valodām, kurās runājam, apģērbu, iespējamo ekipējumu.

Šis bija manas dzīves trakākais piedzīvojums. Gluži kā no piedzīvojumu filmām.

Ja ugunsdzēsēji nebūtu mūs atraduši, tad neatliktu nekas cits, kā gaidīt sauli un mēģināt doties atpakaļ uz aitubūdu un tad doties pa autoceļu uz citu ciemu.

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere

Francija, Vaunieres, ceļā uz Toussiere