Šķiet, ka šo varu oficiāli pasludināt par lielo raudāšanas
un apskāvienu dienu.
No rīta lietoju internetu, kad tāda paša nolūka vadīts man
blakus apsēdās Eric. Viņš sāka raudāt, ka drīz vien es būšu prom, un ciems bez
manis būs vien pāris tukšas ēkas. Un tieši šādi iesākās mūsu raudāšanas
maratons visas dienas garumā (bez jokiem). Es teicu: „Dodamies laukā!”. Uzrakstīju
zīmīti, lai pārējie nesatraucas, un par spīti tam, ka bija darbadiena, devāmies
uz mežu. Kādas septiņas stundas pavadījām bērnu nometnes celtajā zaru būdā,
aizčāpojām uz manu foto punktu, bet tad izlēmām doties uz ciemu, paņemt mašīnu
un aizbraukt ciemos pie Cedric. Visas asociācijas mašīnas bija paņemtas, bet
mums izdevās sarunāt ar Patrick, ka varam aizņemties viņa personīgo auto. Cik
ironiski – visi cilvēki domāja, ka mēs bijām kalnu pārgājienā, bet ko mēs
īstenībā darījām? Eh... Kāda sagadīšanās – braucot lejup pa ceļu, mums pretī brauca
tieši pats Cedric. Piestājām un uz viņa jautājumu: „Kur jūs dodaties?”,
atbildējām, ka vispār jau dodamies ciemos pie viņa. Cedric teica, ka viņš grib
Vaunieres aizņemties pāris darba rīkus un tad dosies uz savu māju. Uztvēru šo nejaušo
satikšanos kā zīmi, ka tā bija laba doma
– doties pie Cedric. Tā nu vispirms aizbraucām uz Lus la Croix Haute nopirkt kādu
ciema kukuli un tad devāmies ciemos pie Cedric. Cedric mierīgā un pozitīvā aura
bija tieši tas, kas mums bija šodien vajadzīgs. Tik jauks vakars Cedric
dārzā.... Es pat tīri labi sapratu viņa franču valodu. Bet pēc tam – skumjas atvadas.
Vēlāk piestājām upes krastā, lai turpinātu raudāšanas
maratonu. Man jau sāka likties, ka drīzumā būšu izsmēlusi visus asaru krājumus.
Tā apziņa, ka nekad vairs nekas nebūs tā kā līdz šim, ir vienkārši galinoša. Es
visas dzīves laikā kopā ņemot neesmu raudājusi tik daudz, kā šodien. Un es pat
vēl nekur nebraucu prom. Tikai ļoti, ļoti drīz...
Pēc atgriešanās ciemā paēdām kopīgas vakariņas, bet tad es
devos sākt pakot somas. Neiespējami grūts uzdevums. Šī istaba bija manas mājas
veselu gadu, un tagad man tā ir jāiztukšo?? Eric man piebiedrojās, jo es
vienkārši nebiju spējīga to darīt viena.
Vēlāk devāmies gulēt laukā zem zvaigžņotām debesīm. Pēdējo
reizi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru