Saki "JĀ" piedzīvojumiem! : 11. augusts

Ai, bija tik ļoti, ļoti patīkami vakar aizmigt un šorīt pamosties upes šalku pavadījumā...

Šodien bijām gana laiski un tā kārtīgi iztūcījāmies no telts tikai ap plkst. 12.00. Ik pa laikam garām teltij aizčāpoja kādi cilvēki. Smējāmies, ka sajūta, it kā telts būtu uzslieta ciemata vidū. Beidzot izrāpušies no telts devāmies baudīt dabīgos baseinus. Ak, silta saulīte virs galvas, bet pats plunčājies aukstā ūdenī. Kad palika par vēsu, uzgūlos uz klints, lai kā ķirzaka atkal saulē sasildītos un turpinātu plunčāšanos. Tiesa gan, no rīta manītās cilvēku kustības dēļ, visu laiku nācās pielūkot, vai nenāk kādi cilvēki, bet tas jau tāds sīkums...

Guļot dabīgajā baseinā un ar rokām karājoties pāri tā malām un baudot ūdens tecējumu, pilnībā sajutos kā daļa no dabas. Bija sajūta, ka burtiski apskauju zemi. Pasakaini. Tikpat lieliski bija atgulties pret klinti un ļauties, lai ūdens līst pāri augumam. Mmm...

Kad beidzot sākām sava pārgājiena pēdējo posmu, bija nežēlīgi karsta svelme. Kā saunā. Vilkos kā veca plekste. Kājas varētu staigāt un staigāt, bet pati karstuma un ceturtās pārgājiena dienas dēļ biju piekususi.

Kāpjot kalnā, nonācām vienā varen mājīgā klosterī, kur palūdzām ūdeni, jo tā krājumi sāka iet uz beigām. Pēc klostera netīšām aizmaucām pa nepareizu taku, to konstatējot vien pēc kāda laiciņa. Tā kā mums nebija kartes, tad nevarējām pārbaudīt, vai šī taka un mums nepieciešamā taka kādreiz saiet kopā. Neko darīt, nācās vien iet atpakaļ... Daahhhh... Bet trakākais posms – ļoti stāvi augšupkāpieni un ļoti stāvi lejupkāpieni – sākās vien pēc tam. Šausmas. Man šķiet, ka šis pārgājiena posms bija briesmīgākais pārgājiens, ko jebkad esmu veikusi. Tas, ka mums nebija kartes un nebija ne jausmas, cik virsotnes un cik liels attālums mūs sagaida, visu padarīja tikai vēl sarežģītāku. Likās, ka tas nekad nebeigsies. Pēc vienas virsotnes sekoja nākamā un tā nebeidzami... Pats trakākais – tu jūti, ka galīgi nav enerģijas kāpt kalnā, bet tajā pat laikā apzinies, ka esi kalnu masīva vidū, kur nav iespējama piekļuve ar auto, attiecīgi – neviens cits palīdzēt nevar, pašam vien kaut kā jāvelkas uz priekšu. Šaurā bezizeja. Uhhh, šis pārgājiena posms bija mežonīga cīņa ar sevi, un tika pievarēts taisot daudz mazu pauzīšu. Pat Fabian, kurš nodarbojas ar skriešanu, teica, ka vispār šis pārgājiens kopumā ir viens no fiziski grūtākajiem viņa veiktajiem pārgājieniem.

Kad pāri kalniem nokļuvām St. Julien en Beauchene, tālāk turpinājām čāpot pa lielceļu, līdz sasniedzām mūsu ciema ceļu. Pēc tam ceļa vietā izlēmu doties pa La Fontarassa, kas ir daudz skaistāks maršruts. Kad ieradāmies ciemā, visi: „Oo, kas ieradies! Kā gāja pārgājienā, trakie cilvēki??”. Nezin kāpēc visiem četru dienu pārgājiens likās kaut kas nenormāli traks un dulls.

Ha, ha, šķiet, ka šī bija pirmā reize, kad es tik ļoti priecājos redzēt savu ciemu – pēc šīs trakās pārgājiena dienas.

Lai gan civilizācija nav no tām jaukākajām lietām, tomēr nenoliegšu, ka duša pēc četru dienu kātošanas bija varen patīkama štelle.

Atpūtušies no trakā gājiena, apmainījušies ar bildēm, papļāpājuši ar pārējiem, paņēmām tūrisma paklājiņus, guļammaisus un devāmies uz lauka vidu, jo... ir taču augusts – krītošo zvaigžņu mēnesis! Oi, tik lieliski gulēt zem plašā debesjuma un cikāžu koncerta pavadījumā vērties mirdzošajos debess spīdekļos, no kuriem daži savā lidojumā pārvilka pāri spoži asti visam debesjumam. Ak... Debesjuma grandiozie plašumi ir prātam neaptverami. Gluži tāpat kā šādu mirkļu trauslums.

Lai gan šodien pārgājiena laikā likās, ka bezmaz vai kājas atstiepšu, guļot pļavā un atskatoties atpakaļ, šķita, ka par spīti lielajai cīņai ar sevi, viss taču bija lieliski un pēc-pārgājiena sajūta ir fantastiska. Lidojums!