Es teiktu, ka notikumiem gana piesātināta diena.
Vai ir pieklājīgi ap plkst. 10.30 sūdzēties par ģitārspēli? Man jau
šķiet, ka nē, bet franču laisko kultūru pārstāvošam pusaudzim tas likās gana
pieņemami.
No rīta mājup devās beļģu īstermiņa brīvprātīgais David. Šis notikums
izvērtās par Lennebergas Emīlam piestāvošu secinājumu – centies pēc vislabākās
sirdsapziņas, tāpat sanāk ziepes. Kolektivitātes vārdā ar amerikāni bijām
gatavi doties uz staciju pavadīt David (jo citu brīvprātīgo no rīta nemaz
nebija – lielākā daļa ir apmācībās, bet Lisa bija nelielā brīvdienu izbraukumā,
no kura atgriezās tikai vakarpusē). Dzirdot baznīcas zvanu (pašā sākumā
rakstīju, ka šeit pastāv tradīcija skandināt zvanu ierodoties un dodoties
prom), pēc pavisam neilga brīža devāmies lejā, bet... atklājām, ka David ar
Nils un vienu pusaudzi jau devušies uz staciju. Še tev! Gribējām būt kolektīvi,
bet nekā! Un kurš mums ticēs??
Pēcpusdienā devos pretī nelielam piedzīvojumam – satikt vienu kalna
otrā pusē esošā ciematā dzīvojošu francūzi, kurš uz šo rajonu pārcēlies pavisam
nesen, tāpēc, caur couchsurfing.org meklējot tuvākajā apkaimē dzīvojošus
cilvēkus, uzgāja mani. Vienmēr jauki iepazīt jaunas sejas, turklāt nekad nevar
zināt – varbūt kādu dienu var noderēt kāda vieta, kur izrauties no ciemata.
Iepazītais čalis bija ļoti jauks, bet izteikts francūzis. Pat pēc neilgas mūsu
sarunas, viņš izmeta frāzi, ka es esot ļoti amerikāniska. Uz manu pārsteigto:
„Kāpēc tu tā domā?”, viņš atbildēja, ka man pārāk griboties strādāt. Par viņa
izteikto francūziskumu lika domāt arī viņa frāze: „Man patīk no rītiem agri
celties, nu tā ap kādiem plkst. 9.00 vai 9.30.”. Ha, ha, ha, vai tad tas ir
agri?? Jo vairāk es iepazīstu francūžus, jo vairāk redzu, cik mūsu kultūras (vai
varbūt tikai atsevišķu cilvēku personības?) ir atšķirīgas. Bet... klausīties
„The Doors” vinilplates izpildījumā, apmeklēt citu ciemu un iepazīt jaunu
cilvēku kopumā bija riktīgi jauki.
 |
| Francija, Glandage - gandrīz tāda pati baznīca kā mūsu ciemā |
 |
| Francija, Glandage |
 |
| Francija, Glandage |
Atgriežoties mūsu ciemā uzzināju, ka vakariņas paredzētas laukā pie ugunskura.
Ak, cik patīkamas ziņas! Ugunī cepti kartupeļi un citas ēdamlietas zem
brīnišķīgi zvaigžņotām debesīm. Labs dienas noslēgums, īpaši jau tāpēc, ka
bijām vien seši cilvēki, kas nozīmēja mierīgu un patīkamu atmosfēru.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru