16. aprīlis

Pēc tādas pusgulētas, pusnegulētas nakts pienāca brīdis atvadīties no Kristīnas. Paldies par foršo kompāniju!

Pēc iziešanas cauri rentgena somu kontrolei, apsardze mani palūdza paiet malā. Aizdomas bija radījusi mana gliemežvākiem pilnā soma. Manas somas vēlreiz tika izskatītas, ielūkojoties iekšā ar aci. Kad kontroliere nonāca līdz gliemežvākiem pilnajai somai, viņa pasauca vēl vienu apsardzes darbinieku un izvērta garu diskusiju spāņu valodā, ko iesākt ar gliemežvākiem. Pēc kārtīgas gliemežvāku izčamdīšanas, par laimi beigās man tomēr atļāva doties tālāk ar visiem gliemežvākiem, ufff... Man jau iepriekš bija radušās aizdomas, ka šāds gliemežvāku daudzums varētu radīt lidostas darbinieku neizpratni. Vēlāk ciemā gliemežvāku krājumus nosvēru un atklāju, ka man tagad ir 5 KG GLIEMEŽVĀKU!!!

Skumji pamest Spāniju. Eh, te bija tik jauki – saulains un silts, viss zaļš, pilns ar puķēm, jaukā mozaīkām pilnā un krāsainā arhitektūra, zaļie papagaiļi, Vidusjūras zilzaļie ūdeņi, ... Spānija vienmēr bijusi mana sapņu zeme, bet Barcelona – vienīgā Eiropas pilsēta, kuru esmu tik tiešām gribējusi aplūkot. Kad gaidas ir tik lielas, dažkārt var sanāk piedzīvot vilšanos, bet šis nebija tas gadījums. Neesmu vīlusies ne vienā, ne otrā. Protams, Barcelona kā jau liela pilsēta bija nogurdinoša, bet tāpēc bija tik jauki relaksēties mūsu naktsmājās ārpus pilsētas. Bet viss ko Barcelona redzēju, attaisnoja manas gaidas. Savukārt Spānija... tā ir zeme, kurā gribu atgriezties vēl kādu reizi.

Vienmēr pēc ceļojumiem bēdīgi atgriezties ikdienā, pat ja mana pašreizējā ikdiena savā ziņā ir kā gadu ilgs ceļojums. Ak, Spānija, Spānija, negribu tevi pamest.

Piezemējoties Francijā tika paziņots, ka laukā tikai +16C. Pēc Spānijas varu teikt – brrrr.... Turklāt viss apmācies un pelēks.

Kurš man teica, ka Spānijā praktiski neviens nerunā angliski? Muļķības! Savukārt Lyon lidostā/dzelzceļa stacijā iegādājoties lasāmvielu turpmākajam atceļam (ooo, es atradu savu mīļāko žurnālu GEO krievu valodā!!!), sapratu, ka esmu atgriezusies zemē, kur nudien cilvēki nemīl runāt angļu valodā. 

Izklaide atceļam

Kad Grenoble gribēju piesēst uzgaidāmajā telpā, kur tieši tad tika tīrītas grīdas, vīrietis, kurš nodarbojās ar grīdu pucēšanu, man ko teica, kad es jautāju, vai viņš var to atkārtot angliski, protams, ka nē. Ai, tā jau bēdīgi par ceļojuma beigām, bet kad saproti, ka esi nonācis atpakaļ valstī, kur angliski runāt cilvēkiem nepatīk, bēdīgi, bēdīgi... Pēc brīža mani uzrunāja blakussēdošā sieviete un to darīja... angliski! Es biju pārsteigta. Uzzināju, ka viņa ir māksliniece un pensionējusies mākslas skolotāja, kas paņēmusi mazas brīvdienas. Viņa prasīja, no kurienes es esmu, un, „tavu brīnumu”, īsti nezināja, kur tāda Latvija atrodas, jautāja, vai pie Norvēģijas. Izvilku savu mini karti un parādīju. Tā kā viņas angļu valoda bija aizdomīgi laba, es jautāju, vai tikai viņa nav no kādas angliski runājošas valsts, un izrādījās, ka nudien viņa ir no Amerikas. Mums izvērtās riktīgi forša saruna, kura man kārtīgi uzlaboja garastāvokli. Šķiroties viņa teica, ka bija jauki ar mani parunāties, jo Francijā grūti atrast cilvēkus, kuri vēlas komunicēt angliski, te nu varu viņai pilnībā piekrist.

Ja Spānijā viss plauka un zēla pilnā sparā, tad te joprojām kokos ir tikai nelieli pumpuri. Āāāā, ātrāk gribu zaļo krāsu!!!